Nosaukums – augsnes dižslieka - lielākajai daļai diezin vai izraisa kādu konkrētu asociāciju, bet makšķernieki zina, ko nozīmē naktstārps. Slieka naktīs, kad ir mitrāks gaiss, izlien no zemes un ievelk savās aliņās pušsatrupējušas lapas, pagaida, kamēr tās tur satrūd un tad apēd.
Dižslieka ir lielākā no Latvijā sastopamajām slieku sugām, tās garums var sasniegt pat 25 centimetrus. Lai arī slieka ir diezgan primitīvs radījums, tās priekšgalu un pakaļgalu, kurš ir plakanāks, var atšķirt. Latvijā dzīvojošajām dižsliekām mēdz būt līdz pat 120 ķermeņa posmu. Viņai ir gredzenveida muskuļi.
Slieka dzīvo pastāvīgā mājiņā, kas ir vertikāla ala, līdz pat divus metrus gara. Sliekas atpazīst savas alas. Tomēr sliekas dzīve nav nekāda medus maize – tā ir briesmu pilna.
Sliekas apdraudējums ir lauksaimniecība, cilvēks un nelabvēlīgi laikapstākļi. Sliekām ir slimības un parazīti, un viņas ir citu slimību pārnēsētājas. Sliekas ēd kurmji, ciršļi, stārķi, kaijas, eži, visi abinieki, mežacūkas, no putniem – gan dienas, gan naktsputni, vārnveidīgie un plēsīgie.
Sliekas mūža ilgums nav zināms, bet tie ir aptuveni 3-5 gadi.
Slieka ir hermafrodīts, kas nozīmē, ka tā vienlaikus ir gan tēviņš, gan mātīte. Tas, ka slieka ir hermafrodīts, nenozīmē, ka tā pati var sevi apaugļot, tik un tā tai ir jāsatiekas ar citu slieku.
Visspilgtāk pavasara pusē sliekai var redzēt tādu kā jostiņu. Kad sliekas satikušās, apmainījušas ar spermatozoīdiem, tad jostiņa virzās uz priekšu un pa galvu nomaucas nost. Tad izveidojas kokons, kurā attīstās olas.
Latvijā sastopamas 13 slieku sugas un viena pasuga, un tās pētī zinātnieki – lumbrikologi. Izvēloties augsnes dižslieku par gada bezmugurkaulnieku, tai tiek pievērsta īpaša uzmanība.
„Darvins ir pasludinājis slieku par vienu no dabai un cilvēkiem vērtīgākajiem dzīvniekiem. Jo viņas dara un ir darījušas pirms cilvēka parādīšanās to, ko tagad dara lauksaimnieki, tikai daudz labāk,” uzsver dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.
