Zirnekļa nosaukums radies, jo tēviņa vēders ir koši sarkans ar četriem lieliem un diviem mazākiem melniem punktiem, tādējādi atgādinot mārīti.
Kāpēc gada bezmugurkaulnieks ir mārīšzirneklis?
Zirneklis pirmo un pagaidām vienīgo (datēto) reizi konstatēts Latvijā 2014. gadā Garkalnē, un līdz šim nav bijis ziņu par citām atrašanās vietām. Biedrībai būtu svarīgi uzzināt par tā izplatību Latvijā.
Mārīšzirneklis par gada bezmugurkaulnieku izvēlēts arī tāpēc, lai uzsvērtu kukaiņu un zirnekļu atšķirības. Lai gan abi pieder posmkāju tipam, tiem abiem ir dažas ļoti atšķirīgas pazīmes - kukaiņiem (Insecta) ir sešas kājas, zirnekļiem (Arachnida: Araneae) - astoņas, kukaiņiem ķermeni veido trīs daļas, tas ir, galva, krūtis un vēders, zirneklim - divas: galvkrūtis un vēders. Lielākajai daļai kukaiņu ir spārni, zirnekļiem tādu nav. Ir arī daudz citu pazīmju.
Pieņemts uzskatīt, ka zirnekļi ir ar neizteiksmīgu ķermeņa krāsojumu, necili, viegli saplūst ar apkārtējo vidi. Mārīšzirneklis pierāda pretējo.
Kas ir mārīšzirneklis?
Latvijā zirneklis tika atrasts Garkalnē, virsājā uz stigas. Zviedrijā šis zirneklis atrasts arī virsājos, saulainās nogāzēs, starp sūnām un ķērpjiem, saulainās, sausās laucītēs. Tur viņš augsnē veido 5 - 10 centimetrus dziļas un 1 - 2 centimetrus platas alas, virs kuru atverēm apkārtni sedz aptuveni vienu kvadrātmetru haotiski novilktu dzeltenīgu vai zilganu tīmekļa pavedienu paklājs, kura signālpavedienu gali beidzas alā pie zirnekļa.
Galvenā mārīšzirnekļu barība ir vaboles. Turklāt mātītes savas alas praktiski neatstāj, bet tēviņi klejo. Tēviņi ir 8 milimetrus gari no galvkrūšu priekšas līdz vēdera galam, mātītes ir lielākas - 15 milimetri. Tēviņiem vēders ir koši sarkans ar sešiem, melniem punktiem, no kuriem divi ir mazāki. Mātītēm savukārt vēders ir melns ar baltiem matiņiem un gaišāku plankumu vēdera galā.
Mārīšzirneklis dabā aktīvs no aprīļa (marta beigām) līdz pat jūnija beigām (jūlija sākumam). Pārošanās noris pavasarī vai agri vasarā. Mātīte pēc tam savā alā tuvāk pie izejas izdēj aptuveni 50 olas. Pirmo nedēļu pēc izšķilšanās mātīte baro jaunos zirnekļus. Pēc tam pati nobeidzas un kļūst par barību saviem bērniem. Jaunie zirnekļi pārziemo augsnē tīmekļu kambaros un pēc ziemošanas sasniedz dzimumgatavību.
Atšķirībā no vairuma Latvijā sastopamo zirnekļu mārīšzirneklis ir indīgs - viņa kodums var izraisīt niezi, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību un drudzim līdzīgu stāvokli.
Iepriekš minētie simptomi gan izzūd divu stundu laikā, vairākas dienas gan saglabājās koduma vietas jūtīgums. Kodums dzīvībai apdraudējumu nerada.
Latvijā, iespējams, divas sugas no samtzirnekļu Eresidae dzimtas
Latvijā, visticamāk, ir jau pieminētais mārīšzirneklis (Eresus sandaliatus) un otra suga E. kollari, kurai ap melnajiem punktiem ir balti matiņi, un trešā un ceturtā ejkāja ir klāta ar sarkaniem matiņiem stipri izteiktāk nekā mārīšzirneklim. E. kollari konstatēta Lietuvā un Polijā, bet E. sandaliatus savukārt Zviedrijā un Vakareiropā.
Iespējams, ka mārīšzirneklis ir plašāk izplatīts Latvijas teritorijā. Mazo izmēru un slēptā dzīvesveida dēļ to ir grūtāk pamanīt. Entomologi aicina būt uzmanīgiem un skatīties zem kājām, pastaigājoties pa virsājiem, priežu mežiem. Ja izdodas ieraudzīt "Gada bezmugurkaulnieku", tad to nevajag ņemt rokās, bet var iemūžināt fotogrāfijā, par savu ieguvumu ziņojot vietnei "www.dabasdati.lv" vai zirnekļu pētniecei Inesei Cerai uz e-pastu [email protected].
LEB ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. LEB dibināta 1951. gadā un ir vecākā pastāvošā dabas izpētes biedrība Latvijā. Biedrība katru gadu kopš 1999. gada izvirza "Gada kukaini" un kopš 2008. gada arī "Gada bezmugurkaulnieku" ar mērķi izglītot sabiedrību par Latvijas dabu un iegūt vērtīgus datus.
