Acāliju audzēšana Latvijā var lepoties ar teju simts gadus senu vēsturi. Tās sāka audzēt 20. gadsimta sākumā, bet jau 30. gadu vidū acāliju kolekciju izveidoja arī LU Botāniskajā dārzā, taču Otrā pasaules kara laikā tā gāja bojā. Atdzimšanu Latvijā acālijas piedzīvoja 50. gadu sākumā. 1956. gadā kolekcijas atjaunošanu LU Botāniskajā dārzā sāka toreizējais dārza direktors, rododendru selekcionārs Rihards Kondratovičs.
Paralēli kolekcijas veidošanai 20. gs. 70. gados sākās arī jaunu šķirņu veidošana. Jau tad ar 45 dažādām šķirnēm LU Botāniskā dārza acāliju kolekcija bija lielākā Latvijā, bet mūsdienās tā var lepoties ar 124 kultivārīm, kuros pārstāvētas gan agrīnās, gan vidējās, gan vēlīnās šķirnes.
Vecākajiem acāliju krūmiem kolekcijā ir jau aptuveni 60 gadi, taču brīvā dabā labvēlīgos augšanas apstākļos krūma vecums var sasniegt pat 200 gadus.
Par bagātīgo kolekciju LU Botāniskajā dārzā jau ilgstoši rūpējas pieredzējusī speciāliste Skaidrīte Matisone, kura pagājušā gada pavasarī tikusi arī pie savā vārdā nosauktas acāliju šķirnes.
Engere norāda, ka dažādo acāliju šķirņu ziedi pārstāv ļoti plašu krāsu gammu. Tie ir gan vienkrāsaini, gan raibi, taču interesanti, ka nekad nav selekcionēta acālija ar dzeltenas krāsas ziediem. Lielākā daļa acāliju ziedu nesmaržo, taču ir sastopamas arī smaržīgas šķirnes. LU Botāniskajā dārzā tādas ir piecas.
Acālijas mūsu klimatā nespēj pārziemot ārā, jo nepanes apstākļus, kad gaisa temperatūra noslīd zem nulles, taču arī audzēšanai siltās telpās tās nav piemērotas. Acālijas necieš sausu gaisu un augstas temperatūras.
Lai acālijas mājas apstākļos ar krāšņajiem ziediem priecētu ilgāk, tās jātur iespējami tālu no apkures iekārtām, un jāraugās, lai sakņu kamols vienmēr būtu mitrs, norāda LU Botāniskā dārza pārstāve.
