Zāģlapsenes vairojas ātri un lielā daudzumā. Gada laikā var attīstīties pat četras paaudzes. Mātītes dēj neapaugļotas olšūnas, tātad vairošanās procesā nav vajadzīgs tēviņš. Zāģlapsenes oliņas dēj uz saimniekauga lapu malām, un tieši kāpuri gobām nodara lielāko ļaunumu.
„Viņi sākumā veido tādu zig zag bojājumu, pēc tam jau izgrauž visu plātni, atstājot tikai dzīsliņas. Kad masveidā viņas ļoti daudz savairojas, ļoti daudz tie kāpuri, tad tiešām paliek tikai no lapas tikai dzīslas vien,” stāsta entomoloģe Ramona Vaitkeviča
Zāģlapseņu izcelsmes valsts ir Japāna, taču tās arvien vairāk izplatās Eiropā – Austrijā, Beļģijā, Polijā un citās valstīs. Nelielus attālumus tās veic lidojot, tomēr uz Latviju zāģlapsene varētu būt atceļojusi pārvadātā augsnē, stādāmā materiālā vai uz citiem augiem. Vaitkeviča teic – neviens nezina, kā cīnīties ar lapseni gadījumā, ja tā savairosies lielā daudzumā.
„Pašlaik nav izstrādāti tādi insekticīdi, ne arī kādas apkarošanas programmas, Eiropā arī nē. Tāpēc tā arī paliek, es nezinu, ko darīt,” atzīst entomoloģe.
Pagājušā gada pavasarī nopietnus draudus mežaudzēm Latgalē radīja cita – priežu rūsganā – zāģlapsene. Toreiz kaitēklis tika iznīcināts, teritoriju miglojot ar lidmašīnu. Entomoloģe min, ka šāda metode gobām nederētu, jo tās neaug vienkopus lielās teritorijās. Savukārt katra koka apsmidzināšana nebūtu iespējama, jo koki ir augsti un kupli.
„Nav arī tādi dabiskie ienaidnieki noskaidroti, kas varētu ar viņiem baroties, piemēram, kāpuriem vai imago, ar zāģlapseni pieaugušu. Pašlaik notiek pētījumi, tā kā varbūt ar laiku būs izdomāts kāds efektīvs monitoringa veids. Vai nu, teiksim, lamatas vai slazdi, kur izķer vismaz tos pieaugušos, lai viņi nedēj oliņas,” skaidro Vaitkeviča.
Jaunā lapsene gan nav vienīgais gobu dzimtas augu apdraudējums. Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns ir pārliecināts, ka daudz lielāku postījumu kokiem nodara vadaudu mikoze jeb sēnītes infekcija. Šī slimība aktuāla ir jau teju četrdesmit gadus. Tā inficētajam augam nosprosto vadaudus, un augs nokalst, stāsta direktors.
„Vasarā, kaut kur vasaras sākumā, vasaras vidū pēkšņi pilnīgi zaļiem, normāliem zariem novīst lapas, pamazām savīkst, sačokurojas. Un arī pats vainags, kokam atmirstot, viņš ir tāds tā kā savērpts, tā galotnīte ielokās uz iekšu, protams, jaunākiem kokiem, vecākiem tas tā nav novērojams,” stāsta Svilāns.
Visvairāk slimības skarto koku ir Kurzemē, kur iznīkuši pat vairāki vecie muižas parki.
„Ap Dižstendi tā bilde bija ļoti traģiska.Pirms vairākiem gadiem (es gan nezinu, kā tagad tā bilde mainījusies) arī Kurzemē, Dižstroķu parkā, tu vienkārši ieej parkā un saproti, ka tur ir nāves smaka. Tu redzi gobas, kurām ir šīs slimības pazīmes, un tu saproti – ja tagad tas viss vienkārši jānocērt, tad parka vairs nav,” turpina Svilāns.
Svilāns mierina – kaut zāģlapseņu izplatību ir grūti prognozēt, tiem, kuru dārzus rotā gobu dzimtas augi, par lapsenēm vēl nevajadzētu satraukties. Pašā sliktākajā gadījumā tās var kļūt par vēl vienu vadaudu mikozes pārnēsātāju, kas vēl vairāk saasinās slimības izplatību Latvijā.