Mendziņš sacīja: Lielākā problēma ir tā, ka valstij pašai nav sava mērķa transportā vai, varētu pat teikt, klimatā. Tāpēc universitātes, privātuzņēmumi un pētniecības aģentūras dara to, kas viņiem šķiet aktuāli. Ja būtu tas lielais mērķis, uz kuru mēs ejam, piemēram, mēs attīstīsim jūras transportu, lai tas būtu klimatneitrāls, tas būtu tāds "Urrā! Beidzot mums ir mērķis, uz kuru tiekties!"
Sanita Rībena: Es pieņemu, ka uz papīra gan jau mērķi mums ir, bet, ja tu tā saki, gan jau tev ir kaut kāds iemesls tā domāt.
Jā, es nesen piedalījos NEKP (Nacionālās enerģētikas un klimata padomes ilgtspējīgas mobilitātes darba grupa – red.) sanāksmēs, palīdzēju, kad tas tika pirmo reizi rakstīts, un tagad arī, kad viņu pārraksta, – būtībā valsts attieksme ir tāda, ka "nu, jāatrakstās". Nu, tā ir tāda sajūta vismaz. Uz papīra, jā, mums ir skaisti mērķi, – transportam samazināsim tik un tik emisijas, tur būs mums vēja parki, bet tas ir tikai uz papīra diemžēl.
Varbūt ir kādas citas valstis, no kurām mēs varam mācīties, kur ir tā sajūta, ka tas ir ne tikai uz papīra, bet to var taustāmi pamanīt pēc tā, kādi procesi notiek valstī?
Mums jau, protams, patīk salīdzināties ar kaimiņvalstīm. Kad es runāju ar saviem igauņu kolēģiem, dzirdu šādu attieksmi, ka mēs Latvijā baigi forši attīstāmies, ka mums "viss notiek uz urrā", savukārt mēs skatāmies uz igauņiem, ka viņiem viss notiek uz urrā, un līdzīgi, protams, ir lietuviešiem, bet, kad mēs skatāmies uz reāliem, taustāmiem darbiem, es teiktu, ka mums ir mazliet jāpakopē no Lietuvas, mazliet no Igaunijas, un, ja mēs skatāmies vēl tālāk, tad, protams, skatāmies, ko skandināvi dara. Tās ir tautas, kas mums tuvākas gan klimata ziņā, gan emocionālā ziņā, tāpēc tām arī vairāk vajadzētu pievērst uzmanību.
Mums arī pašiem ir veiksmes stāsti, piemēram, "Salaspils siltums" ir viens tāds piemērs. Rēzeknē bija pirmie elektriskie autobusi Baltijā. Daudzas pašvaldības no visas Baltijas brauca uz Rēzekni mācīties.
Varētu teikt, ka notika zinātniskais tūrisms.
Ko tu pēdējā laikā esi pētījis, kas vēl interesants pie mums notiek Latvijā?
Es pētu, kā Latvijā tiek izmantota Eiropas Savienības fondu nauda tieši transporta nozarē. Mani patīkami pārsteidza dažādība. Viens no projektiem, piemēram, pēta, kā elektrovilcieniem uzlabot energoefektivitāti. Cits pētījums bija par to, kā izmantot daudzdzīvokļu nama elektrības pārpalikumu, lai varētu uzlādēt transportlīdzekļus. Doma ir tāda, ka sešos, septiņos visi sarodas mājās, iedarbina tējkannas, veļas mašīnas un ko tik vēl ne, un tajā brīdī [transportlīdzekļu] uzlāde nav primāra. Jo tev jau nav svarīgi, ka automašīna uzlādējas divu stundu laikā tieši tagad vai arī divu stundu laikā tieši pirms iziešanas. Tāpēc var nobīdīt uzlādes laiku vai samazināt uzlādes laiku – veikt to, daudz efektīvāk izmantojot mājas pieslēgumu.
Vai šobrīd pie daudzdzīvokļu mājām ir iespējams uzlādēt automašīnu?
Nu, ja mēs domājam tā klasiski – Purvciems, Pļavnieki – tur jau pat nav, kur mašīnu nolikt, tas pirmkārt. Jaunajos projektos speciāli tiek ieplānotas stāvvietas, daudzi izvēlas stāvvietas pagrabā, kur būtu ērti arī automašīnu uzlādēt.
Kas tev pašam šķita pats izaicinošākais? Un kas uzslavas vērts?
Izaicinošākais ir izglītošanas fāze, ka "var arī tā darīt", nevis visa uzlāde ir tikai superātrā, ka vajag megajaudas; mēs varam strādāt ar jau esošo pieslēgumu, mēs varam optimizēt esošo situāciju, tas man liekas visforšākais. Tas nozīmē, ka gan izmaksas ir mazākas, – ekonomiski tas ir pamatotāk, – gan arī infrastruktūra nav jāizbūvē, kas nozīmē, ka nav papildu resursi jātērē. Tas nozīmē, ka vispār viss projekts ir zaļāks.
Runājot par elektromobiļiem, tu varētu mani izglītot. Es esmu lasījusi sociālajos tīklos ļoti dažādas atsauksmes. Ir cilvēki, kuriem ir elektromobiļi, kuri ir apmierināti, un ir daļa, kuri šaubās, vai tādu iegādāties. Kā es saprotu, viens no iemesliem ir tieši uzlādes stacijas. Ir cilvēki, kas ir vispār skeptiski pret elektromobiļu ieviešanu. Kāda citās Eiropas valstīs ir situācija ar elektromobiļiem? Un varbūt mums nemaz nevajag elektromobiļus? Varbūt tikai vienkārši ejam kājām vai braucam ar sabiedrisko?
Zaļākā pārvietošanās, protams, būtu, ejot kājām vai braucot ar velosipēdu vai sabiedrisko, tur pretargumentu vienkārši nav. Bet ir otrs aspekts – sabiedriskais [transports] ne vienmēr kursē tur, kur tev vajag, tu, ejot kājām, ne vienmēr vari nonākt tur, kur tev vajag – jēgpilnā laikā. Tas pats ar velosipēdu. Tāpēc ir vidusceļš automašīna. Vai tā ir koplietošanas, vai privātā, – tā ir cita lieta. Ja mēs skatāmies uz piemēriem, kurus būtu vērts, ja ne kopēt, tad vismaz mācīties no tiem, tad mēs, protams, atkal skatāmies uz Skandināviju. Tur ir bargāki laikapstākļi nekā pie mums, cilvēku blīvums ir līdzvērtīgs mūsējam. Ja konkrētāk runājam, tad tā ir Norvēģija, kas ir Vācijas izmēra valsts ar pieciem miljoniem cilvēku – tas nozīmē, ka cilvēki nav viens otram blakus, tur ir kalnains, tur ir auksts, tā būtībā ir sliktākā vieta, kur uzsākt elektromobilitāti kā tādu, bet, ja mēs skatāmies uz papīru, viņiem tur teju visas jaunās mašīnas, visas jaunās reģistrācijas ir elektriskās. Pāri par 90% no jaunajām reģistrācijām ir elektriskās vai tā saucamie "plug-in" hibrīdi (PHEV). Ja skatāmies uz visu viņu autoparku, gandrīz 20% ir elektriskās, tas nozīmē, ka katra piektā automašīna uz ielas ir elektriskā.
Kā viņiem tas izdevās?
1996. gadā bija pirmais likumprojekts, kas bija labvēlīgs tieši bezemisiju transportlīdzekļiem. Sākās viss ar mazām nodokļu atlaidēm, maksas ceļiem bija atlaides, tā pamazām, pamazām, un tagad viņi ir paraugs visai pārējai pasaulei.
Bet Norvēģija nav vienīgā valsts, kurā ir tik liels elektromašīnu īpatsvars, tā ir arī Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē; būtībā tās ir valstis, kurām mēs vienmēr gribam līdzināties. Arī Ķīnā un ASV elektromašīnu ir jau diezgan daudz. Īstenībā arī mums tepat Latvijā ir pārsteidzošs elektromobiļu īpatsvars, ja mēs skatāmies jaunās reģistrācijas – gandrīz 10% pagājušajā ceturksnī bija elektriskās vai "plug-in" hibrīdi.
Viena no lietām, ko tu pēti, ir saistīta ar transporta plūsmas monitoringu. Vai vari vairāk par to pastāstīt?
Jāsāk, protams, ir ar datu ievākšanu. Mums ir jāsaprot, cik daudz automašīnu brauc, kurā virzienā, kādi autobusi tajā pašā maršrutā ir, kā velosipēdisti tur uzvedas, kā gājēji. Mums ir jāsāk ar datiem un datu savākšanu. Tur es redzu milzīgu potenciālu. Es vienu brīdi dzīvoju Nīderlandes pilsētā Asenā. Tur bija viedā satiksmes regulēšana, tā tika īstenota ar luksoforu palīdzību. Un iemesls tam bija tāds, ka reizi gadā viņiem notiek lielās "MotoGP Assen" sacensības. To laikā pilsētā ir milzīgs tūristu pieplūdums. Pilsēta pati ir salīdzinoši maza, apmēram Saldus izmērā, Nīderlandes mērogos – gandrīz ciemats. Sacensību dēļ viedā regulēšana viņiem bija ļoti aktuāla. Bet tā noderēja arī pārējā laikā, lai nomierinātu satiksmi, lai efektīvāk regulētu auto plūsmu. Mums Rīgā – ja salīdzinām ar [pasaules] lielpilsētām, nav tādu izteiktu korķu, tomēr arī mums jau ir tādi termini kā Baltezera korķis, rīta stūķis pie vecpilsētas.
Mums jau ir sava urbānā folklora.
Jā, un ja mums būtu viedie luksofori, kas spētu to plūsmu nomierināt, arī mums pašiem būtu mierīgāks prāts.
