Intervijā Latvijas Radio viņš pastāstīja, ka baktērijai iepriekš, iespējams, nav bijusi pievērsta uzmanība, jo nav zinājuši ko meklēt. Tāpat baktērijas darbībai varētu būt palīdzējušas arī klimata pārmaiņas
"Pieļauju, ka šī baktērijas aktivitāte palielinās sakarā ar klimata mainību,
tikko ir garāki, siltāki veģetācijas periodi, palielinās aktīvo temperatūru summa, līdz ar to attīstās daudzi šie patogēni, kam vajag ilgstošu, siltu un garu klimatu.
Jo iepriekš bija mūsu bargās ziemas, kad vēl maija sākumā, aprīlī, vēl bija sniegs, sasalums un rudenī jau oktobrī sals. Viņām varēja nepietikt temperatūra, summa nepietika laika, lai viņas veiktu savu slikto darbu, teiksim tā, bet viņas varēja, ļoti iespējams, būtu šeit vai arī uz koku mizām vai kokā dzīvot, bet klimats nebija viņam atbilstošs," skaidroja Zaļkalns.
Tādējādi līdz ar ilgāku veģetācijas periodu, kad bija ilgs rudens, baktērija būtu varējusi attīstīties.
Pirmā vieta, kur ozolu slimība konstatēta pirms diviem gadiem, ir Talsu dabas parks, kur kopš tā brīža ierīkota slimo koku novērošanas vieta. Zaļkalns norādīja, ka kopš tā brīža koku skaits ar slimības pazīmēm ir palielinājies, bet tajā iespējams arī kļūdīties, ja iepriekš koku rētas nav ievērotas.
Daļa koku arī tiekot galā ar slimību, aizaudzējot brūces ciet, un nākamajā sulošanās posmā tās vairs neparādās.
Vairāki koki Talsu dabas parkā nozāģēti. Zaļkalns gan piebilda, ka visos ozolu kalšanas gadījumos nevar vainot baktēriju, jo ozoliem ir daudz slimību. Piemēram, simptomi var izskatīties līdzīgi baktēriju izraisītajiem, bet pārbaude apliecina, ka baktēriju klātbūtnes nav.
"Atsevišķiem kokiem konstatētas dažāda veida mikroskopiskās sēnes, kas ir mūsu Latvijas fauna.
Nav teikts, ka jebkurš kalstošs ozols ir ar šo slimību. Katram arī netaisa analīzes, jo tas ir ļoti, ļoti dārgi," skaidroja Zaļkalns.
Zinātnieki joprojām mēģina izpētīt slimības izplatīšanās ceļu. Lielbritānijas zinātniekiem ir viedoklis, ka baktērija izplatās ar vienu kukaiņu sugu - krāšņvaboli. Tomēr visos gadījumos kukaiņu klātbūtni identificēt nevar. Pēc Zaļkalna domām, varētu pētīt arī ozolu ģenētisko kodu - proti, cik katrs ir uzņēmīgs pret slimībām.
Zaļkalns uzsvēra, ka aptuveni puse no kokiem nenokalst.
Saistībā ar citām koku šķirnēm - ošiem, gobām un vīksnām - Zaļkalna prognozes nav iepriecinošas šo sugu mīļotājiem. "Gobas un vīksnas nekad Latvijā daudz nav bijušas. Oši samazinās, un turpinās samazināties," norādīja speciālists. Viņš gan piebilda, ka ošus iznīcinām arī paši, mežos izcērtot, lai būtu vienas sugas koki.
Zaļkalns skaidroja, ka, klimatam mainoties, klasiskās sugas cietīs vairāk, jo būs daudz patogēnu. Bet klāt varētu nākt citas sugas, kuras raksturīgas dienvidiem - dižskabārdis, kļava, platlapji.
Augu aizsardzības un mežu speciālisti aicina iedzīvotājus apsekot kokus savos īpašumos un ziņot par simptomiem, lai varētu apzināt slimības izplatību. Kontaktinformācija pieejama Valsts augu aizsardzības dienesta mājaslapā.
Ozolu akūtās kalšanas slimībai raksturīgs: apmēram metra līdz trīs metru augstumā uz stumbra parādās nelieli, melni, mitri traipi jeb iztecējumi.
Zaļkalns iesaka arī sūtīt arī bildes un vērot slimības attīstību. Viņš nerekomendē kokus ar simptomiem cirst, jo pastāv risks iznēsāt baktēriju. Tāpat, kā jau minēts, aptuveni puse slimo koku paliek dzīvi un nenokalst.
