"Dzīvnieku tiesību idejas konkrētāk parādās tikai 20. gadsimta otrajā pusē, kad par to runā kā par savā ziņā nākamo soli, jo jau no 19. gadsimta visur Eiropā ir dzīvnieku aizsardzības likumi, kas ir paredzēti dzīvnieku ciešanu mazināšanai, bet tie visi balstās uz pieņēmumu, ka mums, cilvēkiem, ir plašas tiesības izmantot dzīvniekus visdažādākajos veidos," skaidroja Ādminis.
Mūsdienās dzīvnieku tiesību aizsardzības galvenā doma ir, ka cilvēkiem nav tiesību izmantot dzīvniekus, lai izklaidētos, lai apģērbtos un citās jomās, jo ir pieejamas alternatīvas. Lai ierobežotu dzīvnieku izmantošanu, dažādas alternatīvas atrastas pat zinātnē.
"Dzīvnieku aizsardzības likumā ir teikts, ka bez pamatota iemesla nav atļauts dzīvnieku nogalināt vai pakļaut ciešanām.
Mūsdienās redzam, ka, piemēram, kažokādas tiešām nav pamatots iemesls dzīvnieku nogalināšanai, un es domāju, ka pamazām šī doma sāk arvien vairāk attiekties arī uz citām jomām, un tā, manuprāt, ir dzīvnieku tiesību būtība," uzsvēra Ādminis.
Gan kažokzvēru audzēšanas aizliegumi, gan fermās turēto dzīvnieku apstākļu uzlabošanas pasākumi, gan zinātnes laboratoriju stingrā uzraudzība un citi dzīvnieku aizsardzības pasākumi liek domāt, ka dzīvnieku tiesību aizstāvji piedzīvo uzvaras gājienu gan Latvijā, gan arī citviet pasaulē.
Ādminis uzsvēra, ka dzīvnieku aizsardzības kustība tiešām varētu būt viena no straujāk augošajām sabiedriskajām kustībām, kas ievieš pārmaiņas gan likumos, gan cilvēku ikdienā, taču Latvijas Universitātes docents, filozofs Artis Svece atgādināja, ka šīs pārmaiņas nav vienādas Eiropā un citviet pasaulē.
"No vienas puses – jā, no otras puses, mums jāņem vērā, ka tā ir parādība, kas vairāk, manuprāt, tomēr raksturo Rietumu sabiedrību, un var strīdēties par to, kāda ir tā kopējā situācija [pasaulē].
Cik es saprotu, pasaulē tomēr gaļas patēriņš pieaug, sugas iznīkst. Iedomāties, ka tagad šī kustība kaut kā ir radikāli mainījusi pasauli, – es tā neteiktu," vērtēja Svece.
"Arī vēsturiski dzīvnieku tiesību kustība vairāk bijusi saistīta ar mājdzīvnieku tiesību novērtējumu, kamēr vides ētikā, kur vairāk uzmanības pievērš ekoloģijai, dzīvnieku tiesību jautājums nemaz nav bijis tik ietekmīgs, un dažkārt tie pat nonāk pretrunā viens ar otru," viņš piebilda.
Tāpat Svece uzsvēra, ka dzīvnieku tiesību centrālā problēma – domāšana par dzīvniekiem kā par resursiem – joprojām nav līdz galam atrisināta, jo domāšanas maiņa prasa ilgu laiku.
"Ja runā zinātniski un neemocionāli, skaitļos, tad cilvēks ieņem ekosistēmā noteiktu vietu. Cilvēks sāk dominēt praktiski visās ekosistēmās, un tas beigsies tikai tajā brīdī, kad cilvēks kā suga iznīks uz šīs planētas vai arī, kad mūsu ekonomika sabruks, kad resursi būs iztērēti," vērtēja Tartu Universitātes profesors un Latvijas Universitātes profesors, biologs Indriķis Krams.
Vienlaikus viņš atzina, ka jautājums par dzīvnieku tiesībām gan ir krietni sarežģītāks, jo cilvēki ir emocionālas būtnes – tagad daudz vairāk uzmanības nekā agrāk tiek pievērsts, piemēram, mājdzīvnieku jūtām.
Ādminis sprieda, ka nākotnē arī Latvijas likumdošanā būtu skaidri un gaiši jādefinē, ka dzīvnieki nav priekšmeti, bet gan domājošas būtnes ar jūtām.
"Dzīvnieku statuss vairāku valstu likumos ir simboliski atzīts, ka dzīvnieks nav lieta, dzīvnieks ir sajūtoša būtne.
Varbūt tas tiešā veidā uzreiz neietekmē kaut kādus likumus un to, kas ir atļauts un kas nav, bet tiek uzskatīts, ka šis ir sākuma punkts, lai mēs varam diskutēt gan par dzīvnieku statusu, gan viņu izmantošanas atļaušanu vai neatļaušanu," skaidroja Ādminis.
"Latvijas likumdošanā tas vēl nav skaidri un gaiši atzīts, ka dzīvnieks nav priekšmets, nav manta. Lai gan visi to saprot, kamēr tas nav likumā parādījies, ir daudz grūtāk viņus aizstāvēt," viņš piebilda.
