“Oficiālā statistika saka, ka lietojums uz platības vienību būtiski pēdējo gadu laikā nav mainījies, tā situācija ir diezgan stabila. Bet tas, kas ir noticis pēdējo piecu gadu laikā, – ir pieaugušas platības, kur pesticīdi tiek izmantoti. Mēs nevaram skatīties tikai un vienīgi uz kilogramiem. Jāskatās, kāda ir pesticīdu efektivitāte, cik efektīvi viņi nogalina mērķa organismu. Zemnieki saka, ka mēs lietojam mazāk atsevišķos gadījumos, bet tās indes ir daudz, daudz stiprākas,” zina stāstīt Latvijas Dabas fonda lauksaimniecības eksperts, biškopis Andrejs Briedis.
Protams, augu aizsardzības līdzekļu lietošana ļoti lielā mērā ietekmē kukaiņus.
“Insekticīdi iznīcina visus kukaiņus, ne tikai to mērķa kukaini, no tā cieš visi apkārtējie. Visi, kas ir tajā laukā, visa daba, ko tur miglo. Herbicīdi it kā iznīcina augus – nezāles, bet tajā pašā laikā tie atņem barību ļoti daudziem kukaiņiem, kuri barojas tieši ar nezālēm. Tā ka herbicīdi arī samazina kukaiņu daudzveidību, jo viņiem nav ko ēst,” norāda entomologs Voldemārs Spuņģis.
“Ideāli jau būtu samazināt [ķimikāliju lietošanu], bet intensīvā lauksaimniecībā jau bez tā nevar iztikt,” piebilst kukaiņu pētnieks.
Uz to norāda arī Briedis: “Mēs varam skatīties sugu līmenī, un tur informācija ir tāda, ka Eiropā kukaiņu sugu kļūst mazāk – kukaiņu sugas izmirst. Tas būtu viens no skatījumu veidiem. Otrs skatījuma veids: mēs vienkārši visus kukaiņus sabāžam vienā lielā maisā un nosveram. Un tas ir tas, ko ir izdarījuši vācieši savās aizsargājamās teritorijās.
Vairāk nekā 20 gadus viņi ir veikuši kukaiņu uzskaites un svēruši, un tur kukaiņu svars ir samazinājies par 75%.”
Protams, būtu naivi domāt, ka, attīstoties lauksaimniecībai, mēs izvairīsimies no šādām blaknēm. Līdzvērtīgu pētījumu par to, ka Latvijā kukaiņu sugas izmirst vai to kļūst ievērojami mazāk, pagaidām nav.
“Ja mēs, domājot un runājot par bitēm, domājam tikai par vienu bišu sugu - par medus biti, tad tur tie gadījumi, kad ir bijusi negatīvā pieredze ar pesticīdiem, vairāk vai mazāk tiek risināti. Un tad arī lauksaimnieki saņem sodus, ja tādi pienākas. Bet medus bite ir tikai viena no daudzajām bišu sugām, kas ir Latvijā, un mēs patiesībā ļoti maz, ja vispār kaut ko zinām par citām bišu sugām. Tas ir zināmā mērā saistīts ar lauksaimniecības attīstību, tostarp pesticīdu izmantošana arī ir viens no faktoriem,” stāsta Briedis.
Arī upju aizaugšanu saista ar lauksaimniecību. “Upēs faktiski nonāk vairāk barības vielu, nekā vajadzētu nonākt. Un tas process notiek jau krietni ilgu laiku. Ir dabīgi avoti, kas nāk no mežu augsnēm, bet tad ir avoti, kas ir mūsu radīti, cilvēku radīti,” norāda Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošais pētnieks Juris Aigars.
Viņš skaidro, ka konkurētspējīgā lauksaimniecībā nākas lietot mēslojumu, taču tas ietekmē upes: “Tas var būt minerālmēslojums, tie var būt kūtsmēsli – upes aizaugšanai ir pilnīgi vienalga. Citreiz ir tāda doma, ka kūtsmēsli ir videi draudzīgāki. Īsti tā nav. Tāpat šie kūtsmēsli satur slāpekli, satur fosforu. Kaut kas no tā paliek augsnē, kaut ko no tā uzņem augi, bet kaut kas neizbēgami aiziet uz upi, un upe saņem vairāk, nekā tai vajag, un sāk aizaugt.”
No kukaiņu viedokļa tam gan ir arī pozitīvs efekts. “Upju aizaugšana bagātina upi ar barības vielām, tur ir vairāk augu, vairāk aļģu, vairāk mikroorganismu, un tas, protams, kukaiņiem ir labvēlīgi. Upei tas labi nav. Ja tur ir augi, tur straujteces mainās uz lēnu teci. Un, ja mēs to upi kaut kā aizsargājam, mēs saglabājam tās sugas, kurām ir augstas prasības pret dzīves vidi,” skaidro entomologs.
Proti, meža strautiņā ar tīru ūdeni sugu daudzveidība būs mazāka nekā, piemēram, Lielupē. Bet ir sugas, kas dzīvo tikai tīros ūdeņos. Savukārt piesārņotākos ūdeņos mīt tādas sugas, kas var dzīvot teju jebkādā ūdenī.
Lai cīnītos ar upju aizaugšanu, krastos tiek pļautas niedres, kā arī upes mēdz pat izbagarēt. Ir iecere veikt izmaiņas Aizsargjoslu likumā, lai divu metru joslā no ūdenstilpēm nenotiktu lauksaimniecības darbi un šī zona tiktu atstāta dabiskajai veģetācijai.
