4. studija

Kam vajadzīgs avārijas dienests, kuru nevar sazvanīt?

4. studija

Eksperiments: cik vienkārši svešnieks var aizvilināt bērnus no rotaļu laukuma?

Edvarta Virzas kastaņa, kas aprakstīta "Straumēnos".

Edvarta Virzas «Straumēnos» aprakstītā kastaņa joprojām aug viņa tēva mājās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Edvarta Virzas tēva mājās “Billītēs” tapuši rakstnieka un dzejnieka pazīstamākie darbi, un būtiska loma tajos bijusi arī dārzā augošajai kastaņai. Tā ir viena no Latvijas dižākajām kastaņām, kuru Virza ir pieminējis gan dzejoļos, gan neapšaubāmi visvairāk “Straumēnos”. 

“Virzas “Billītes” ir labākais paraugs Latvija lauku sētas, zemes, tēvzemes mīlestībai.  “Billītēs” ir arī viens zīmīgs dižkoks, varētu domāt viens no dižākajiem, resnākajiem, vecākajiem kastaņiem, kā saka dendroloģiski, zirgkastaņa,” stāstīja dižkoku pētnieks Guntis Eniņš.

Virza lielu daļu dzīves aizvadījis tieši “Billītēs”, kur joprojām aug viņam nozīmīgā kastaņa.

“Netālu no durvīm auga milzīgs trejžuburains kastanis, kas savus zarus pleta gandrīz gar visu māju, un viņš bija tik augsts, ka izveidoja zem sevis zaļu un krēslainu velvi. Te bija mūžīga ēna un tikai reti saules plankumi šūpojās, kastanim vējā līgojoties,” šajās “Straumēnu” rindās Virza apraksta tieši “Billītēs” augošo zirgkastaņu, kuru savā iesvētību dienā iestādījis Virzas tēvs pirms aptuveni 140 gadiem:

Drīz pēc iestādīšanas kāds zostēviņš viņam ir nokodis galotni, un tā viņš ir izaudzis tik ļoti žuburains, stāstīja Virzas mazmeita Diāna Jance.

Un kastaņa mūžs ir bijis garš un neapšaubāmi stiprs, jo viņam ir bijis jāizcieš daudz - gan tas, ka  Virza ar saviem draugiem viņā ir griezis iniciāļus, ir saglabājušās bildītes, gan tas, ka te gar kastani ir gājis lielais kolhozceļš uz lauku.

 “Visas 20 saulainas vasaras, ko viņš nodzīvoja kopā ar dzejnieci Elzu Stērsti, tad viņi katru reizi te bija, katru vasaras brīvo dienu, rakstīja dzejoļus un sapņoja, un daudz tikās ar kaimiņiem, un tā uzzināja vecas leģendas, un tā tapa “Straumēni”. Un kastaņa ēna un spēks neapšaubāmi to visu ietekmēja,” stāstīja Jance.

Pēc aizvadītām daudzām skaistām dienām ''Billītēs'' 1940.gadā dzejnieks mira Rīgas slimnīcā. Drīz pēc tam ''Billītes'' tika dzimtai atņemtas.

“Nāca krievu okupācija, nāca vācu okupācija, un cilvēki te nāca un gāja, un, kā nu katrs mācēja, tā dzīvoja, un 1991.gadā mana vecmāmiņa Amarillis ar savu dēlu Edvardu nolēma, ka “Billītēm” ir atkal jākļūst par dzimtas mājām,” atcerējās Jance.

Un tā arī notika. Dzimta savas mājas atguva un turpina saimniekot vēl šodien. Tagad ārēji kastaņa izskatās spēcīga, un arī māju saimniece apgalvo, ka pēdējo gadu laikā tā esot krietni paaugusies.

“Šī kastaņa ir kā tāds paraugs mājai, sētai, kā tāda centra ass notikumu gaitai, [..] un pēc vēl 100 gadiem, ja kastaņa saturēsies, tā būs Eiropā dižākais, resnākais [kastaņa koks],” pieļāva Eniņš. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti