Atnākušie bija īpaši aicināti pievērst uzmanību vecāka gadagājuma suņiem, kuriem ir īpaši grūti rast jaunu mājvietu. Visi cilvēki, kas atnākuši, varēja ziedot patversmei un mājās, iespējams, aizbraukt ar jaunu četrkājaino draugu.
Labestīgo gaisotni pateicības dienā uzturēja aktieru priekšnesumi, ēdieni un dzērieni pie ugunskura, bet galvenais – patiesa cilvēku vēlme palīdzēt likteņa novārtā atstātajiem dzīvniekiem.
"Ap Ziemassvētku laiku cilvēki savā labestībā izvēlas vest mājās arī pieaugušus dzīvniekus un vecāka gadagājuma dzīvniekus," pastāstīja Dzīvnieku pansijas “Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone. "Jo parasti ir tā, ka visi jau grib tos jauniņos, maziņos. Un pieaugušie un opīši sēž un noskatās, kā mazie iet mājās."
Līdzīgs stāsts ir kundzei gados vārdā Feja. Ne reizi vien viņa noraudzījās, kā citi sugas brāļi un māsas atrod jaunas mājas. Taču tieši pirms gada, labestības dienā, sunīte satika Kitiju. Sieviete saka, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
"Dāmai gan nav labi atklāt vecumu, bet dakteris saka, ka [viņai] esot seši gadi," ar savu mīluli iepazīstināja Kitija. "Es zināju, ka es gribu pieaugušu suni. Nu sirds bija atvērta, bet neviens mani neuzrunāja. Tas bija viens acu skatiens. Un pirmais teksts bija – šo suni ir jāved mājās. Nu tā es viņu arī atvedu."
Taču pirms vest sunīti uz mājam, ir jāsaprot - suns un jebkurš cits dzīvnieks nevar būt pārsteiguma dāvana. Sevišķi, ja tas ir vecāka gada gājuma dzīvnieks, norādīja Ilze. Savu draugu Lācīti viņa sastapa pirms gada "Ulubelē". Suns vairs kārtīgi nedzird un neredz, tāpēc pirms vecāku dzīvnieku adopcijas ir jāapsver vairākas lietas.
"Tas tomēr prasa mazliet vairāk uzmanības nekā ar jaunu suni," uzsvēra Ilze. "Bet tai pašā laikā vajag saprast arī to, ka viņam vajag mazāk pastaigu, līdz ar to viņi [saimnieki] var ietaupīt laiku, ja ir mazāk aktīvi cilvēki."
Arī šogad pateicības dienā vairāki apmeklētāji ir adoptējuši vecāka gadagājuma suņus, taču pansijā mīt vēl daudz spalvaino draugu, kuri meklē un gaida saimnieku.
