Katru rītu pirmie pie brokastīm tiek Kālītis, Maksis, Alise un Vudijs. Saimnieki pie brokastu galda sēžas vien tad, kad četrotne ir gardi pamielojušies. "Tas nemaz nav iespējams citādāk, viņi vienkārši ēd ārā no mutes," raidījumam "Ķepa uz sirds" stāsta saimniece Linda.
Četrotnes saimnieces Linda un Spodra ir vienas no tām, kuras nespēj paiet garām nevienam nelaimē nonākušajam. Arī Maksis, Alise un Kārlis saviem iepriekšējiem saimniekiem kļuva lieki, taču šajā namā viņi atrada to, pēc kā ilgojas ikviens - ģimenes siltumu un mīlestību.
Saimnieces dzīvniekiem dod arī zivju eļļu ādai un vitamīnus locītavām.
Izglābt kādu nenozīmē tikai dot viņam mājas. Tā ir milzīga atbildība par šo radību, visa viņa mūža garumā. 15 gadus vecajai Alisei veica vairākas operācijas - protezēta gūža, trahejā ievadīts stents. To uzzinot, dažiem šķiet, ka šīs pūles ir pārspīlētas. Bet Spodra uzskata, ka savādāk nevar. Ja saslimis bērns, mēs taču arī viņu nepametam nolemtībai.
"Tas ir mūsu ģimenes loceklis. Mēs par viņu rūpējamies. Man negribētos, lai mani bērni vecumdienās mani ar ragaviņām aizved uz mežu nomirt, tā kā kādreiz bija pasakā," stāsta saimniece Spodra.
Cilvēki bieži atrunājas, ka viņiem ir pārāk mazs dzīvoklis, lai turētu suni. Bet Spodra uzskata, ka īstenībā, viņi baidās ziedot savu komfortu. "Cilvēkiem ir jādalās ar savām ērtībām, jāpalīdz tiem, kas to nespēj. Viņš jau nav vainīgs, ka piedzima par suni. Es atkal neesmu vainīga, ka piedzimu par cilvēku, neesmu kaut ko nopelnījusi. Man ir jāpalīdz, ja es varu. Pirmo suni nopirkām spanielu, bet tad, kad tev ir apmierināta vēlme pēc konkrēta drauga, tad tu vari palīdzēt kādam, kuram nav mājas. Un tie kranči ir tikpat mīļi," stāsta saimniece Spodra.
Alise savulaik tika pārvesta no patversmes. Tikmēr Maksis pats atrada ceļu uz Spodras mājām. Pēdējais šim pulciņam ir pievienojies Kālītis. Ģimene viņu pārveda pēc tam, kad aizsaulē aizgāja viņu mīlulis Ķirbītis. Ģimene izlēma, ka šoreiz mājas jādod, kādam, kuram tas patiešām ir vajadzīgs. Uzzinot Kālīša stāstu, Spodra nespēja palikt vienaldzīga.
Suns bija aizsietā kastē, izbadējies, nočurājies. Kājas bez spalvām, , nevarēja pat nostāvēt kājās un izliekt muguru, jo bija kastē gulējis - pirmā Spodras tikšanās ar suņuku patversmē joprojām palikusi spilgtā atmiņā.
"Iznesa viņu klēpī ārā, man dod suni un viņš no bailēm apkakājās. Viņš tik ļoti neuzticējās svešajiem, viņš man mašīnā kā plastmasas sunītis sēdējā klēpī, sastindzis. Man viņa bija tik šausmīgi žēl, ka es atbraucu mājās un sāku ar vīru šā un tā, bet viņš nekā," stāsta Spodra.
Lai gan Spodra vairs nemaz necerēja, notika Vecgada vakara brīnums. "Pēdējā vecā gada dienā mans vīrs bērniem pačukstēja, lai viņi aizbrauc uz veikalu, bet patiesībā aizbrauc un atved to suni. Es raudāju, tā bija tāda laime. Viņam ir mājas, ka viņam viss ir kārtībā. Es biju tik laimīga," stāsta Spodra.
Spodra uzskata, ja katrs no mums dotu mājas, kaut vienam pasaulē noklīdušajam, tad pasaule kļūtu daudz labāka un bagātāka. Viņa ar saviem mīluļiem ir ļoti laimīga, jo pieņemtie dzīvnieki mājās nes laimi.
