"Man šī tēma tiešām šķiet ļoti svarīga, īpaši tiem cilvēkiem, kam dzīvnieks ir kā ģimenes loceklis, jo tā diena, kad no dzīvnieka būs jāšķiras, pienāks visiem.
Visi jau gribētu, lai aiziešana notiek viegli, miegā, nesāpīgi un mums pašiem šie lēmumi nav jāpieņem, bet tomēr visbiežāk jau tā nenotiek, un lēmums par aiziešanu ir jāpieņem saimniekam," skaidroja Kalniņa.
Veterinārārsta uzdevums ir konkrētā brīdī saimniekam norādīt šo ceļu, ļaut saprast, kāpēc tas ir jādara, kāpēc eitanāzija šajā brīdī ir kā palīdzība. Lielākā daļa saimnieku par šo jautājumu negrib neko dzirdēt, taču būt informētiem ir svarīgi, jo ir jābūt gataviem, ka, lai arī kā to negribētos, lēmums būs jāpieņem pašiem.
"Tajā brīdī, kad cilvēkam ir vecs dzīvnieks, kurš jau ir sācis slimot, kuram ir kāda konkrēta diagnoze, ja es kā veterinārārsts jau zinu, kāda būs šīs slimības gaita, es jau kādā brīdī sāku runāt par tiem variantiem," skaidroja Kalniņa.
"Es parasti saku tā, ka mēs palīdzēsim tik, cik varēsim, bet ir jāpieņem, ka eitanāzija, kas pēc būtības ir dzīvības funkcijas pārtraukšana, izmantojot medikamentus, reizēm ir labākā un vajadzīgākā palīdzība, kā šo dzīvnieku nemocīt un ļaut viņam cieņpilni aiziet. Pateikt paldies par mūžu, kas nodzīvots kopā," viņa norādīja.
Eitanāziju visbiežāk veic veciem dzīvniekiem ar neārstējamām slimībām, piemēram, onkoloģiskām saslimšanām, neoperējamiem audzējiem. Tāpat lieliem suņiem ļoti bieži novērojams tas, ka vairs neklausa pakaļkājas, viņi vairs nevar piecelties.
"Lielam sunim, kuram nav iespējas piecelties, nav iespējas nokārtoties, nav suņa cienīga dzīve. Protams, arī smagu traumu gadījumā, piemēram, ja tā ir auto trauma, kuras rezultātā dzīvnieks ir ļoti cietis, nav operējams vai ārstējams, tad arī dzīvnieka eitanāzija tiek veikta, bet lēmumu pieņem pats saimnieks," norādīja Kalniņa.
"Es parasti saimniekiem skaidroju, ka viņš vislabāk pazīst savu dzīvnieku, viņam ir uz viņu jāpaskatās ar mīlošām, bet objektīvām acīm.
Vai viņš ir vēl viņš pats? Vai viņam ir viņa raksturs? Vai viņu dzīvē vēl kaut kas interesē? Vai kaut kas viņu iepriecina? Vai viņš ir spējīgs uzņemt ēdienu un nokārtot savas dabiskās vajadzības paša spēkiem? Ja to vairs nenovēro, ir jāsaprot, ka dzīves kvalitātes dzīvniekam vairs nav," viņa skaidroja.
Saimniekam ir jābūt gatavam šim lēmumam, tas pilnībā jāizprot, lai pēc tam nebūtu jāsaskaras ar vainas apziņu.
Svarīgi ir saprast arī eitanāzijas gaitu. To pēc saimnieka izvēles var veikt gan klīnikā, gan mājās. Cilvēkam ir izvēles iespēja, palikt un būt kopā ar savu mīluli līdz beigām vai telpā neatrasties.
Arī ceļi, ko darīt ar dzīvnieka mirstīgajām atliekām, ir dažādi. Viens variants ir atstāšana klīnikā, otrs ceļš ir dzīvnieku pašam vest uz dzīvnieku kapsētu vai kremēt. Dzīvnieku mirstīgās atliekas ir atļauts apbedīt arī sev piederošā zemē, ja vieta ir norobežota un neatrodas blakus ūdenstilpēm.
