"Man rokās ir divas madaru sugas, viena ir baltā madara un otra ir ziemeļu madara, kuras zied ar baltiem ziediņiem," rāda un stāsta botāniķe. "Parasti cilvēki domā, ka tās nevar atšķirt, bet tā gluži nav. Madarām vienmēr jāapskata lapas. Tās ir sakārtotas mieturītī, un redzams, ka ziemeļmadarai ir četras lapiņas, kā zvaigznei uz katru debess pusi. Savukārt baltajai madarai to ir vairāk, līdz pat 10. Vēl ap Jāņu laiku mēs pļavās atradīsim īsto madaru, kas ir dzelteniem, smalkiem ziediņiem, tā ir retāka. Ja ieejat pļavā un redzat daudz dzelteno madaru, tad tā pļava, visticamāk, ir ar augstu bioloģisko vērtību."
"Šīs ir klasiskās madaras, kuras pinam arī Jāņu vainagos un liekam pušķos. Madara tradicionāli izmantota arī kā tējās augs. Tā pēc garšas, manuprāt, ir diezgan nebaudāma, toties vērtīga un veselīga. Madaras izmantotas arī kā tradicionāls krāsu augs. Kad netika izmantotas ķīmiskās krāsas audumu un dziju krāsošanai, tad meitas gāja rakt madaru saknes, pārsvarā īstās dzeltenās madaras, un izmantoja krāsošanai. Tad izmantoja arī vairākus kodinātājus un no madaru saknēm ieguva sarkanu krāsu vai zaļi dzeltenu krāsu. Tā radās arī vārds "madarošana", kas ir dzijas vai auduma krāsošana. Arī mūsdienās šo seno laiku vārdu mēdz izmantot, lai apzīmētu auduma apdrukāšanu," atklāj Agnese Priede.
Skaņu celiņa ierakstā piedalās multiinstrumentāliste Dace Straume.
Pirmo reizi šis materiāls LSM.lv publicēts 2017. gada 12. jūnijā.
