Dienestam tiek apmācīti gan narkotiku, gan tabakas, gan līķu meklēšanas suņi, kā arī patruļas suņi, kuriem ir vairāki pienākumi, stāstīja Fogele:
“Patruļas suns dzen pēdas, meklē lietiskos pierādījumus, pazudušās personas, kas tūlīt kļūs ļoti aktuāli, jo cilvēki dodas uz mežu ogot un sēņot drīz.”
Ir arī odoroloģisko ekspertīžu nodaļa, kur strādā suņi odorologi. “Tie suņi strādā laboratorijā, varētu teikt tādiem vienkāršiem vārdiem. Tie salīdzina smakas un pasaka, vai ieostais materiāls sakrīt ar to materiālu, kas jātestē,” viņa skaidroja.
Neatkarīgi no specializācijas, ar laiku visiem suņiem jādodas pelnītā pensijā. Vecums, no kura suņi tiek atvaļināti, ir dažāds, to lemj atkarībā no suņa darba spējām un veselības stāvokļa. Tie var būt gan deviņi, gan, piemēram, 11 gadi.
“Tad, kad tā diena ir pienākusi, ja suns ir valsts īpašums, tad varbūt nežēlīgi skan, bet šis valsts īpašums ir jānoraksta, jo nav vairs dienestam derīgs. Sunītis tiek norakstīts, un, kā jau valsts mantu, viņu izsola,” norādīja Fogele.
“Ir noteikta sākuma cena, bet tas ir birokrātisks process, bez kura vienkārši nevar.
Praktiski to sunīti, kas aiziet pensijā, vienmēr paņem kinologs, kas ar viņu ir strādājis. Summa, kas ir jāsamaksā, ir ļoti simboliski, tie ir pieci vai desmit eiro,” viņa skaidroja.
Tad, kad tiek manīts, ka kinologa dienesta sunim zūd darba spējas, tiek gādāts jauns kucēns, ko sāk apmācīt, lai notiktu paaudžu maiņa un kinologs nepaliktu bez darba suņa. Kinologs suni nevar izvēlēties pats, kinologu nodaļa kucēnu atrod, bet ar testēšanu nodarbojas un galveno lēmumu pieņem Valsts Policijas koledžas Kinoloģijas nodaļa.
Pirmā testēšana parasti notiek, kad kucēnam ir sešas, septiņas nedēļās. Tad tiek testētas suņa fobijas, piemēram, vai suns nebaidās no augstuma, skaņām, no dažādām virsmām, cik viņš ir ieinteresēts apkārtējā vidē, kā viņš uzvedas svešos apstākļos.
“Citreiz paņemam līdzi kaut kādu bērnu mantu, piemēram, robotu, kurš soļo un izdod visādas jocīgas skaņas. Tā tāda kucēnam ir stresa situācija, un tad skatāmies, ko viņš stresa situācijā dara,” stāstīja Fogele.
Vērtē arī to, cik sunim ir svarīgs ēdiens, jo apmācībā ir svarīgi, lai suns būtu viegli motivējams. Vislabāk dienestam piemērotas suņu šķirnes ar gariem deguniem, pārsvarā dienestā tiek izmantoti vācu aitu suņi un beļģu aitu suņi, bet odoroloģisko ekspertīžu centrā strādā arī labradori, Austrālijas aitu suņi, norādīja kinoloģe: “Īstenībā, lai dienestā suns strādātu, viņam nevajag piederēt kādai konkrētai šķirnei. Vienkārši par šīm šķirnēm mēs visi zinām, kādi viņi ir, kāds ir viņu temperaments. Galvenais ir suņa darba spējas.”
“Policijā sunim ir jāveic arī tāda funkcija kā aizsardzība vai aizturēšana. Tam tomēr der labāk vācu aitu suns, nekā korgijs,” viņa piebilda.
Apmācību procesā dienesta sunim var iemācīt atrast un atpazīt gan vienu, gan desmit smaržas, bet tad sunim būs krietni grūtāka darba ikdiena. Sprāgstvielu meklēšanas suņiem, piemēram, māca meklēt tikai sprāgstvielas, stāstīja kinoloģe.
“Ja viņam būs mācīts meklēt arī tabaku, tad vienmēr būs jautājums, ko viņš ir atradis, sprāgstvielu vai tabaku? Tā kā šiem sprāgstvielu suņiem ir šaura specializācija, viņi meklē tikai un vienīgi sprāgstvielas,” viņa skaidroja.
Viņa uzsvēra, ka apmācību procesā narkotisko vielu meklēšanas suņiem netiek dotas narkotikas, tas ir mīts. Apmācību process tiek veidots tā, lai suns vielai vai tās iepakojumam nepieskartos.
Runājot par suņa atalgojumu, katram tas ir individuāli. “Vienam sunim patīk vairāk paēst, otram vairāk tomēr spēlēties un cīņa ar savu saimnieku. Citam sunim atalgojums var būt vienkārši izskrieties, vai citam sunim, ja pasaki, kāds tu man malacītis esi, tas viņam ir lielākais atalgojums,” norādīja Fogele.
