Pērn klajā nāca Atenboro sarakstīta grāmata, kurā viņš dalās zināšanās par globālajiem dabas procesiem no civilizācijas pirmsākumiem līdz mūsdienām, kā arī atklāj savu nākotnes redzējumu ar diviem scenārijiem – katastrofu vai atjaunotni. Pozitīvais scenārijs ir iespējams, tikai tas prasa konkrētu rīcību un cilvēku paradumu maiņu jau tuvākajā nākotnē.
Grāmata 2021. gada nogalē klajā nākusi latviešu valodā.
Pagājušā gada rudenī sers Deivids Atenboro 94 gadu vecumā pirmo reizi uzrunāja cilvēkus vietnē "Instagram". Dienas laikā viņa konts ieguva trīs miljonus sekotāju, kas tikai apliecina milzīgo popularitāti un vēlmi ieklausīties viņa viedoklī.
Deivids Atenboro vērsās pie cilvēkiem ar brīdinājumu, ka mūsu pasaule ir briesmās. Kā viņš uzsvēra – kontinenti deg, ledāji kūst, koraļļu rifi mirst un zivis pazūd no okeāniem.
Bet vienlaicīgi viņš pievērsa uzmanību, ka problēmām vēl pagaidām ir risinājums. Problēmas un risinājumi apskatīti Deivida Atenboro grāmatā "Dzīve uz mūsu planētas", kas arī nāca klajā pērn un kas tagad lasāma arī latviešu valodā.
Grāmatas pēcvārda autors, ģeogrāfs, ceļotājs un žurnālists Dzintris Kolāts raksturo Atenboro viedokli kā patiešām saistošu un viedu, kurā gribas ieklausīties atšķirībā no tik daudzajiem histēriskajiem paziņojumiem par šo pašu tēmu.
"Ļoti bieži šobrīd daudz par dabas aizsardzības, sasilšanas un ledāju kušanas lietām runā, un lielākajā daļā runā histēriski," teica Kolāts. "Iespējams, pat pamatoti. Bet tas formāts it tāds, ka es negribu klausīties pat tad, ja šie cilvēki saka gudras lietas. Turpretī grāmatā sers Deivids Atenboro, viens dzīvesgudrs, respektējams cilvēks, stāsta par šīm pašām lietām, bet cienot lasītāju."
"Viņš pa šīs grāmatas lappusēm iet ar mani, piemēram, kopā. Nevis pa priekšu vai aiz muguras ar pātagu," paskaidroja Kolāts. "Un līdz ar to manī rodas tieksme, pirmkārt, jau izlasīt. Un, otrkārt, jā, pat vērtēt, kā es savā viena cilvēka dzīvē varētu ienest kaut kādu mikro, mikro, mikro milimetru no tā, par ko šis vīrs runā, kas mums šeit Latvijā būtu aktuāli."
Atenboro grāmatā ir trīs nodaļas. Pirmajā viņš stāsta par savu dzīvi un atziņām, ko guvis kā BBC raidījumu vadītājs, apceļojot visu pasauli. Otrajā – prognozē scenārijus, kas notiks, ja cilvēki turpinās dzīvot tā, kā līdz šim, un šie scenāriji ir satraucoši. Savukārt, trešajā nodaļā viņš piedāvā risinājumus, lai šie scenāriji nepiepildītos.
"Viņš stāsta diezgan briesmīgas lietas, kas varētu notikt, bet tajā pašā laikā piemin arī to, kas jau ir izdarīts," uzsvēra Kolāts. "Un to, ka nav tā, ka mums jāņem baltais palags un jāiet gaidīt pasaules galu kalna galā. Nē! Viņš piemin lietas, kas jau ir izdarītas, un no viņa, neskatoties uz situācijas saspīlējumu dabas un cilvēku attiecību jomā, tomēr staro kopumā kaut kāds optimisms, ka mēs varētu tikt galā. Mums ir doti gadi, daudz nav, bet ir, kuru laikā mums ir jāveic virkne uzdevumu, tai skaitā daži varbūt ne visai patīkami, un tad mēs varētu vēl diezgan krietnu laiku dzīvot uz šīs planētas labā saskaņā un sabremzēt šo cilvēka ietekmi uz dabu."
Pēdējo 70 gadu laikā mēs esam dzīvojuši tā sauktajā lielajā paātrinājumā, aizmirstot, ka Zeme ir ierobežota teritorija un daba ir arī izsmeļama.
Ja tā turpināsim, tad, kā saka Atenboro, viņš patiešām raizējas par tiem, kas piedzīvos nākamos 70 gadus, jo katastrofa var būt nesalīdzināmi postošāka nekā jebkas, ko līdz šim esam pieredzējuši.
Bet vēl mums ir iespēja rīkoties, un Atenboro arī piedāvā ļoti konkrētus soļus, lai paveiktu galveno uzdevumu – atjaunotu bioloģisko daudzveidību.
"Mums ir doti gadi, daudz nav, bet ir, kuru laikā mums ir jāveic virkne uzdevumu, tai skaitā daži varbūt ne visai patīkami, un tad mēs varētu vēl diezgan krietnu laiku dzīvot uz šīs planētas labā saskaņā un sabremzēt šo cilvēka ietekmi uz dabu," uzskata Kolāts.
Kā jau līdz šim pozitīvus piemērus Deivids Atenboro min kalnu gorillu izglābšanu no iznīcības Ruandā, tīģeru rezervātu veidošanu Indijā, sumbru populācijas atjaunošanu Eiropā, striktu iestāšanos pret vaļu medībām.
"Zilie vaļi ir tādi milzīgi dzīvnieki Dienvidu okeānā, kuru populācijas izzušana ir nobremzēta, un tur jau redz tādas progresējošas tendences, ka šo vaļu paliek vairāk," teica Kolāts. "Ir gari stāstīt par to, kādu vietu viņi ieņem visā okeāna biosistēmā, bet viņi tādu ieņem. Un, līdzko kāds klucītis vai puzle no šīs vienotās sistēmas gan ūdenī, gan mežā, gan tuksnesī vai citur izkrīt, līdz ar to iestājas riska situācija, ka šī sistēma var sagrūt un var zust līdzsvars šajos visai vārīgajos dabas procesos."
Jauno dzīves kārtību, kas mūs sagaida, Deivids Atenboro dēvē par zaļo izaugsmi, un tā prasīs paradumu maiņu, jo būs jāpāriet uz tīrākas enerģijas veidiem, būs jāmaina pārvietošanās un ēšanas paradumi, būs jāizbeidz "lieto un izmet" filozofija, bet, kā uzsver grāmatas autors, kad šī jaunā pasaule kļūs par ikdienu, cilvēki it visur sāks izjust ieguvumus.
Kolāts pieņem, ka
liellopu gaļa, piemēram, šai saistībā nākotnē varētu kļūt par ēdienu tikai retās reizēs, nevis ikdienā.
"Ir dažas lietas. Piemēram, mums nevajadzētu tik daudz liellopu gaļu patērēt. Kāpēc tieši liellopu? Jo lielās liellopu gaļas ražotājvalstis, piemēram, Argentīna un vēl citas, liellopu ganībām izmanto milzīgas platības, līdz ar to šīs platības tiek nomīdītas, tur bioloģiskā daudzveidība strauji samazinās, līdz ar to tas ietekmē visu ekoloģisko līdzsvaru," paskaidroja Kolāts.
"Tātad var pienākt brīdis, kad mums būs jāatsakās no liellopu gaļas vai nu pilnīgi, vai [ēst] tikai svētkos. Tas ir tikai viens piemērs," atzina Kolāts. "Arī visa pāreja uz citiem enerģētikas veidiem var radīt zināmu diskomfortu, tāpat visu automobiļu pāreja pamazām uz citiem enerģijas veidiem. Nu būtībā tā ir arī zināma dzīves dārdzības pieaugšana. Iespējams, ka jau tagad, vērojot gandrīz visur pasaulē pamatcenu pieaugumu, varbūt tas jau ir pirmais efekts no šiem soļiem. Tie ir nepatīkami soļi, bet tie ir izdarāmi soļi."
Grāmatu Deivids Atenboro noslēdz ar vārdiem, ka nākamās desmitgades ir pēdējā iespēja veidot sev stabilu mājvietu un atjaunot bagātīgo un brīnišķīgo pasauli, kuru esam mantojuši no saviem tālajiem senčiem.
