Pudāne norādīja, ka Latvijā sašķiro un pārstrādā tikai aptuveni 40% atkritumu un joprojām vairāk nekā 60% tiek uzglabāti poligonos, aprakti zemē. To varētu mainīt, atkritumus sadedzinot, vienlaikus iegūstot enerģiju, siltumu.
"Mums ir ļoti augsti mērķi aprites ekonomikas ieviešanā, mums ir jāsamazina sava atkritumu plūsma, mums ir jāsamazina to nonākšana poligonos, jāmēģina šķirot, bet
vienlaikus tos, kas mums pāri paliek, vajadzētu sākt izmantot lietderīgi," viņa uzsvēra.
Arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors, enerģētikas eksperts Aigars Laizāns pozitīvi vērtēja atkritumu dedzināšanas iespēju, lai radītu siltumenerģiju, kuras izmaksas pēdējā laikā strauji pieaug, vienlaikus tam būtu jābūt pēdējam solim pēc tam, kad viss pārstrādājamais ir atšķirots: "Svarīga lieta ir saprast, vai tas ir atkritums, vai tas ir resurss, un kurā brīdī sakām, ka šo resursu vairs nevaram izmantot, ka tas tiešām ir atkritums. Tad mēs to vai nu aprokam vai, kā šeit piedāvāts risinājums, dedzinām."
"Šobrīd mēs konstatējam, ka gan Covid-19 dēļ, gan kara dēļ mums sāk pietrūkt resursu, un tajos atkritumos, ko mēs metām ārā vai rakām zemē, šobrīd izrādās, ka ir arī vērtīgas lietas, kuras jāatšķiro, un paliek pāri tas, ko tiešām pagaidām var dedzināt," viņš skaidroja.
Vienlaikus Laizāns uzsvēra, ka sabiedrībai jāatgādina – atkritumus nedrīkst dedzināt katrs pats savā mājsaimniecībā, tas jādara speciāli projektētās rūpnīcās, kontrolētā vidē, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, kas filtrē pārpalikumus, kas nonāk gaisā.
Treimane šai idejai iebilda, norādot, ka rūpnieciskā atkritumu dedzināšana arī ar mūsdienīgām tehnoloģijām nedaudz var kaitēt videi: "Pat modernākās atkritumu dedzināšanas iekārtas emitē dažādus emisijas un kaitīgos savienojumus, kā arī pēc tam tie pelni, kas ir visai toksiski, tāpat kaut kur ir jānoglabā."
"Otrkārt, lai atkritumu dedzināšanas rūpnīcas vispār atmaksātos ilgtermiņā, ir nepieciešams tas, lai ilgtermiņā nesamazinātos arī atkritumu daudzums, jo šādām rūpnīcām ir konstanti nepieciešama atkritumu plūsma. Tas ir pret dažādiem Eiropas Savienības mērķiem, stratēģijām, zaļo kursu," viņa piebilda.
Treimane uzsvēra, ka jācīnās ir ar cēloņiem, tātad jāsamazina atkritumu daudzums, nevis ar sekām. Viņasprāt, mums ir nepieciešama pāreja uz bezatkritumu tehnoloģijām, uz aprites ekonomiku, uz pārstrādi, jo atkritumu dedzināšana, – tā ir pagājusī paaudze.
"Mums nevajag kāpt uz viena un tā paša grābekļa, uz kura kāpj citas Eiropas valstis,"
viņa teica.
Pudāne piekrita, ka ir jāsamazina atkritumu radīšana. Viņa arī skaidroja, ka līdz šim kā kurināmo vairāk Latvijā izmantoja Krievijas gāzi, kas bija salīdzinoši lēta, un nebija vajadzības domāt par citu resursu izmantošanu siltumenerģijas radīšanai, tāpēc atkritumu kalni arvien auga.
Tagad, energoresursu cenām pieaugot, ir parādījies ekonomiskais potenciāls, tāpēc tēma arī aktualizēta. "Kamēr mums bija lēts resurss, mēs neko nedarījām, mēs vienkārši dedzinājām Krievijas gāzi, un viss bija lieliski, un tagad mēs saprotam, ka gribam kļūt neatkarīgāki, gribam distancēties no šī resursa, tad mums ir jāsāk domāt par visu resursu lietderīgu izmantošanu," viņa pauda.
Pēc Pudānes domām, atkritumu krāšana lielos kalnos arī nav ilgtspējīgs risinājums.
Savukārt arhitekte Beatrise Šteina sprieda, ka atkritumu dedzināšanas rūpnīcas kļūst aizvien mūsdienīgākas. Izvērtējot citu valstu piemērus, viņa norādīja, ka tām jābūt sabiedriskām, kas netiek slēptas no pilsētnieku acīm, bet tieši otrādi – liek ikdienā cilvēkiem aizdomāties par to, kur nonāk viņu radītie atkritumi.
"Šīm stacijām ir jārisina kaut kādas lielākas pilsētbūvnieciskās nozīmes, piemēram, pienesot kaut kādu jaunumu apkārtējai videi vai nodrošinot sabiedrības labumu no tā, ka tavā apkārtnē šī stacija nonāk. Dānijā, piemēram, tika uztaisīta slēpošanas trase," viņa stāstīja.
