Tieši šajās dienās pirms 16 gadiem Eiropas Padomes dalībvalstis pieņēma Eiropas ainavu konvenciju, kuras galvenais mērķis ir saglabāt valstu tipiskās un unikālās ainavas.
Latvijā, visticamāk, katram ir sava īpašā Latvijas ainava, kas liek sirdij sisties straujāk, tādēļ vienu vienīgo izvēlēties varētu būt grūti.
Gaujas nacionālā parka (GNP) inspektors Māris Mitrēvics norāda, ka "daļēji pieņemts", ka vislatviskākā ainava ir Vidzemes pakalni ar nelielām pļavām un tīrumiem, ar maziem mežu vai krūmu puduriem, arī purviem. Tomēr, runājot par ainavu, mēdz nodalīt Latvijai raksturīgo un unikālo ainavu.
"Piemēram, Gaujas senleja te pie Siguldas ir visai Baltijai unikāla. Tā visiem patīk un saka, ka tas ir arī latvisks. Bet raksturīgā Latvijas ainava – to nav tik viegli nodefinēt, nav arī tik viegli pateikt.
Jo Vidzemē tā būs cita, kaut kur Zemgales līdzenumos cita, viscaur gar jūru cita," atzina Mitrēvics.
Pēdējā gadsimta laikā Latvijas ainava ir krietni mainījusies un diemžēl ne uz labo pusi.
"Latviskā ainava pēdējos 200 gados ir visbēdīgākajā stāvoklī šodien. Nekad tā nav bijusi tā sapostīta - ne pagājušajā, ne aizpagājušajā gadsimtā - kā tagad. Viss ir aizaudzis. Mēs nevaram redzēt vairs to, kas bija," sprieda dabas pētnieks Eniņš, piebilstot –18. gadsimtā un 19. gadsimta Latvijas lauki bija ļoti izkopti, labi pārredzami.
Tikmēr Mitrēvics norāda – daudziem cilvēkiem ir maldīgs uzskats, ka daba ir tāda, kādai tai ir jābūt, un, ja to kaut kas pārveido, tad viss ir slikti.
"Īstenībā ir tā, ka to latvisko, skaisto ainavu vai klasisko ainavu, vai tādu, kuru ir vērts skatīties, kur visiem ir prieks, to ir radījis cilvēks!
Bez cilvēka Latvija aizaug, te ir tik laba zeme, tik auglīga, ka viss aizaug," teica GNP pārstāvis.
