Iemesli tam ir dzīvotņu degradācija un zudums, kā arī pārmērīga dabas resursu ekspluatācija, invazīvo sugu izplatība, piesārņojums un klimata pārmaiņas. Šāds ziņojums ir izveidots jau 14. reizi, un tajā minētie dati nav iepriecinoši.
Kā skaidroja Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, ziņojuma tapšanā tiek izmantoti Eiropas monitoringa dati kopumā un tajā netiek vērtēta kāda atsevišķa valsts. Dati tajā raksturo informāciju par sugu stāvokli visā Eiropā. Kopumā datus izdevies iegūt no visiem pasaules reģioniem – pie tā strādājuši teju 90 zinātnieki no 27 valstīm, pārstāvot dažādas universitātes un starptautiskas organizācijas.
"Viskritiskākajā stāvoklī ir Dienvidamerika, kur kritums ir pat 94%. Ja mēs skatāmies uz Eiropu un Centrālāziju, tad tur populāciju sarukšanas īpatsvars ir mazāks – tikai ap 18%.
Attiecībā uz sugu stāvokli starptautisks ANO sistēmas ziņojums norāda, ka mēs tuvākajās desmitgadēs varam zaudēt miljons sugu," skaidroja Rozītis.
Visvairāk uzmanības šobrīd tiek pievērsts jautājumam, kas notiek ar dzīvo dabu tieši klimata izmaiņu ietekmē. Izrādās, ka visvairāk ir cietušas saldūdens sugas, kur populācijas kritušās par aptuveni 83% kopš 1970. gada. Pasaules Dabas fonda Latvijā Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena stāstīja, ka iemesli kāpēc esam nonākuši pie tik sliktiem rezultātiem, saistāmi ar upju fragmentāciju. "Tas nozīmē, ka uz upēm visur pasaulē ir daudz šķēršļu un sugas, kam ir nepieciešams migrēt pa upēm, nav spējīgas to izdarīt," uzsvēra Jentgena.
Arī okeānos diemžēl situācija nav labāka, piemēram, haizivju un raju populācijas pēdējo 50 gadu laikā ir kritušās par 71%. Par šīm sugām būtu jāuztraucas, jo tās uztur līdzsvaru okeānos un, ja tās pazūd, tad var izjukt visa barības ķēde.
Baltijas jūrā liela problēma ir piesārņojums, ko rada tieši lauksaimniecības nozare, jo jūrā nonāk pārāk daudz barības vielu, kā rezultātā ūdenī ir mazāk skābekļa.
"Mēs to redzam arī zivju populācijās. Lielākā daļa zivju sarūk, un diemžēl katru gadu ir jāsamazina zvejas kvotas tieši tādēļ, lai mēģinātu atļaut šīm populācijām atjaunoties. Baltijas jūrā divas sugas, par kurām šajā kontekstā mēs vienmēr runājam, ir menca un zutis. Tās ir masveidā pārzvejotas, un populācijas ir jau uz izmiršanas sliekšņa," skaidroja Jentgena.
Lai mazinātu to zivju patēriņu, kurām šobrīd dabā klājas sevišķi grūti, ir vērts ieskatīties tā saucamajā zivju gidā, kur pēc luksofora principa ir norādīts, kuras zivis pirkt un kuras – labāk ne. Ja gidā zivis ir ierindotas sarkanajā kategorijā, tad to populācija ir apdraudēta vai arī to ieguvē nav izmantotas videi draudzīgas zvejas metodes.
Taču ir vēl arī citi iemesli, kāpēc Latvijā ir izzudušas vai ievērojami samazinājušās noteiktas augu un dzīvnieku sugas. Daugavas hidroelektrostaciju (HES) kaskādes celtniecība ir uzskatāms piemērs tam, kā izzuda alpu kreimule – Pļaviņu HES celtniecības laikā vienīgā to atradne tika appludināta, un sugas pastāvēšana Latvijā ir beigusies.
"Tika appludinātas milzīgas teritorijas ar dolomīta atsegumiem. Daudzu paparžu sugu atradnes Latvijā ir zudušas lielā mērā tāpēc, ka tika appludināta viena upes ieleja. No dzīvniekiem spilgtākais piemērs, kas zaudēts, ir Eiropas lidvāvere," norādīja Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns.
Pirms vairāk nekā 40 gadiem bija ticamas ziņas, ka Eiropas lidvāveres vēl ir sastopamas Latvijas teritorijā, 2001. gadā par to vēl bija daļēji ticama informācija, taču pēdējos gados veiktie pētījumi liecina, ka šī suga Latvijā ir izzudusi.
Iemesli ir gan klimata pārmaiņas, gan arī piemēroto dzīvotņu trūkums. Tiesa gan, Latvija ir lidvāveres izplatības areāla robeža. "Lidvāverei ir vajadzīgas vecas, dobumainas apses. Dobumus netaisa lidvāvere pati, bet lielā dzilna vai kāds no dzeņveidīgajiem putniem. Lielajām apsēm ir jābūt kopā ar eglēm, jo lidvāverei ir jāslēpjas no pūcēm un citiem plēsīgajiem putniem," skaidroja Svilāns.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
