Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dabas brīnums - Ciemgaļu mežābele

Dabas draugi nebeidz apbrīnot Kuldīgas novada dižkoku – Ciemgaļu mežābeli

Tas man ir brīnums – tā atzina viens no Latvijā zinošākajiem dabas pieminekļu pētniekiem Guntis Eniņš brīdī, kad pats savām acīm ieraudzīja dižkoku – Turlavas pagastā augošo Ciemgaļu mežābeli. Pirms vairāk nekā 30 gadiem no tās atlūzušais zars nu iesakņojies un sazaļojis. Ciemgaļu mežābele šobrīd ir ceturtā lielākā Latvijā, bet, lai pievērstu uzmanību šim brīnumam, tur notika plenērs, kurā sapulcējās daudz radošu cilvēku un dabas draugu.

 

Turlavā jau par tradīciju kļūst Ciemgaļu mežābeles performance – tā vietējie ļaudis godina un popularizē savu īpašo, aptuveni 300 gadus veco dižkoku. Zināms, ka Ciemgaļu mežābele šobrīd ir viena no dižākajām Latvijā, turklāt tā iesaukta par brīnumkoku, jo nolūzušais zars spējis iesakņoties.

Ciemgaļu mežābele ieguvusi savu nosaukumu no tuvējām mājām un aug Kuldīgas novada Turlavas pagastā. Tā atklāta 1986. gadā, bet tās mūžs mērāms vairāk nekā 300 gadu. Mērījumos tā ieņēmusi dažādu statusu, savulaik bijusi Latvijā dižākā mežābele, šobrīd ar savu apkārtmēru 3,67 metri ierindojas ceturtajā vietā.

Lieki piebilst, ka daudzo gadu laikā tā daudz cietusi no laikapstākļiem, ne reizi vien atlūzuši zari, bet lielākais pārsteigums – viens no tiem iesakņojies, tā dodot cienījamai večiņai otru mūžu.

"Es te klausos vietējos iedzīvotājos, ka vienreiz atlūst, paiet gadi, atkal atlūst tā, ka viņa atrodas ciešanās kā tāda Latvija, bet atkal ataug tomēr," sacīja dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš.

Lai pievērstu uzmanību šim dabas veidotajam brīnumam, jau otro gadu vietējie ļaudis tur rīko pasākumu – Ciemgaļu mežābeles performance. Tas ir laiks, kad radoši smelties iedvesmu no mežābeles un to iemūžināt gan dziesmās, gan dzejoļos, gan gleznās.

"Mēs gribam aicināt cilvēkus apskatīt šo dabas brīnumu, kamēr tā ābele vēl ir," atzina pasākuma organizatore Sandra Brantevica.

2011.gadā no mežābeles izdevies dabūt potzaru, tas uzpotēts un piecus gadus bijis kokaudzētāja Kārļa Egles uzraudzībā.

Nu tas iestādīts līdzās sirmajai ābelei. Un kas zina, arī šī kādreiz būs dižmežābele, bet jau ar precīzi zināmu iestādīšanas laiku. 

"Tas ir pavairots veģetatīvi, ar potēšanu, acošanu un viņa ir pilnīgi identiska. (..) Vienīgais, kas viņai nav savs, nav sava sakne," noteica kokaudzētājs Kārlis Ērglis no Zantes.

Latvija ir dižkoku lielvalsts. Dižkoku skaits pieaug arī tāpēc, ka samazināti par dižkoku apmēri. Piemēram, ja reiz dižozols bija no piecu metru apkārtmēra, tad tagad - no četriem metriem.

Lai palīdzētu mežābelei nodzīvot pēc iespējas ilgākus gadus, speciālisti ieteica, kā koku pasargāt no turpmākas zaru nolūšanas.

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti