“Šis ir apdraudējums sabiedrībai, visticamāk, šeit ir jāpieņem visradikālākie mēri. Diemžēl. Man arī ir žēl, bet labāk ir, ja nav šī lāča, nevis mēs sagaidām pirmo cilvēka līķi,” sacīja Svilāns.
Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Dzīvnieku kolekcijas vadītāja Guna Vītola norādīja, ka cilvēku dzīvība ir pāri dzīvnieku dzīvībai:
“Vieni cilvēki ar savu neapdomāto rīcību pieradina nepareizai uzvedībai, un tiek apdraudēti citi cilvēki.”
Piebarojot savvaļas dzīvniekus, tie tiek radināti pie cilvēka klātbūtnes, mazinot dabisko instinktu no mums izvairīties. Konkrētais lācis Ziemeļvidzemē savulaik jau ar šo problēmu bija saskāries un tika pārvests dziļāk mežā. Diemžēl tas nav palīdzējis, un arī cilvēki šajā pavasarī to ir sākuši piebarot. Vietu kādā no Eiropas zoodārziem līdz šim brīdim viņam nav izdevies piemeklēt, tāpēc jārēķinās ar bēdīgu noslēgumu šim stāstam.
“Jebkura savvaļas dzīvnieka piebarošana maina dzīvnieka uzvedību. Tas nav stāsts tikai par lāčiem, tas ir stāsts pat par zīlītēm, par jebkuru dzīvnieku,” pauda Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis Ingmārs Līdaka.
To varēja redzēt arī Rīgas zoodārzā, kad brūnajiem lāčiem apmeklētāju sniegtais cienasts pilnībā izmainīja to uzvedību: “Mēs neredzējām normālu lāci. Mēs redzējām lāci, kurš tēloja lāci cirkā un mēģināja kaut ko izprasīt. Dabā tas var rezultēties tā, ka šis dzīvnieks saprot to, ka jebkurš cilvēks, kurš nāk, kaut ko viņam dos. Brīdī, kad cilvēks nedod neko, lācis var sākt pieprasīt.”
“Nav tā, ka viņam obligāti ir jābūt agresīvam, ka jāmetas virsū.
Lāča svars pārsniedz 200 kilogramus. Viņa ķepa ir rotāta ar pietiekoši gariem un asiem nagiem. Draudzīgs mājiens, meklējot burkānu, var nodarīt cilvēka dzīvībai bīstamus bojājumus,” brīdināja Svilāns.
Lai izvairītos no līdzīgiem gadījumiem, eksperti aicināja nebarot savvaļas dzīvniekus. Savvaļas dzīvniekiem jādzīvo sava dzīve, cilvēkiem sava.
“Nevajag lāču mazuļus, stirnu mazuļus stiept mājās un tēlot labdarus. Pēc tam stirnu buku vai lācēnu palaižot atpakaļ mežā, pēc būtības cilvēks palaiž mežā potenciālu slepkavības ieroci,” skaidroja DAP.
Tiek lēsts, ka Latvijā varētu mitināties aptuveni 50 lāči. Iespējamība ar tiem sastapties mežos ir ļoti niecīga. Normālos apstākļos dzīvnieki paši aizmuks no cilvēka. Izņēmums varētu būt mamma ar bērniem vai šādi cilvēku piebaroti zvēri.
“Cilvēki, kas kādreiz braukuši uz ASV Jeloustonas nacionālo parku, ļoti labi zina kādas zīmes un instrukcijas cilvēkiem tiek sniegtas. Nebarot dzīvniekus, turēt bioloģiskos atkritumus noslēgtus lāčiem nepieejamās vietās. Domāju, ka mums ļoti drīz būs šāda situācija arī Latvijā,” pieļāva Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Dzīvnieku kolekcijas vadītāja Vītola.
Eksperti atzīst – jārēķinās, ka lāči Latvijā ir uz palikšanu, un sabiedrībai būs jāiemācās ar tiem sadzīvot.
