Arī dati par gaisa kvalitāti lielākajās pilsētās šogad ir iepriecinoši. Eiropas Kosmosa aģentūras satelīti sekojuši līdzi slāpekļa dioksīda koncentrācijas izmaiņām visā Eiropā un secinājumi ir acīmredzami – visizteiktāk slāpekļa dioksīds gaisā samazinājās pašizolācijas sākuma posmā, kad Dienvideiropā, īpaši Spānijā, Itālijā un Francijā, emisijas samazinājās pat par 40–50%. Jūlijā un augustā to jau bija vairāk, taču joprojām tās bija par 10–20% mazāk kā pirms Covid-19 pandēmijas. Interesanti, ka pat satelīta dati uzskatāmi parāda laiku, kad konkrētajās vietās spēkā bija stingri pašizolācijas noteikumi, tā samazinot cilvēku pārvietošanos noteiktos reģionos.
Cēlonis šim samazinājumam ir meklējams transporta plūsmā, kas ievērojami samazinājās šī gada martā un aprīlī lielākajā daļā Eiropas. Līdzīgi “Sentinel-5P” satelītu dati uzrādījuši arī sēra dioksīda koncentrācijas kritumu. Piemēram, Indijas piesārņotākajos reģionos tas samazinājies pat par 40%.
Īslaicīgs efekts
Gadījumu, kad gaiss virs blīvi apdzīvotajām teritorijām kļuvis tīrāks, ir daudz, un nav šaubu, ka cilvēku pārvietošanās ierobežojumi šajā ziņā planētai ir nākuši par labu. Taču pētnieki aicina neizdarīt pāragrus secinājumus, jo Covid-19 nav radis risinājumu nedz piesārņojuma problēmai, nedz klimata krīzei. Diemžēl cilvēku palikšana mājās dod tikai īslaicīgu efektu emisiju samazinājumam, jo viens no iemesliem slēpjas fizikā, otrs – cilvēku uzvedībā.
Tartu Universitātes vadošais pētnieks Velle Tolls, kurš specializējas tieši atmosfēras pētījumos, skaidro, ka siltumnīcefektu radošās gāzes atmosfērā ir nonākušas ilgā laika posmā un īslaicīgs to samazinājums nemaina virs mūsu galvām notiekošos procesus tik ātri, kā gribētos. “CO2 molekulas paliek atmosfērā simts gadus.
Tāpēc globālā sasilšana nevar mazināties nākamnedēļ tikai tāpēc, ka kāds no mums ir atcēlis savu lidojumu uz Itāliju.
Lai pārmaiņas patiešām notiktu, mums būtu jāpavada pašizolācijā daudzi gadi,” situāciju portālā "Climate change-the new economy" ilustrē pētnieks. Vienlaikus viņš arī norāda, ka pēc jebkuras krīzes, kad emisijas ir samazinājušās, atsākoties ekonomiskajai aktivitātei, tās diezgan ātri uzņem sākotnējos apgriezienus.
Pētniecības programmas “Globālais oglekļa projekts” dati liecina, ka pēc 2010. gada finanšu krīzes CO2 emisijas arī samazinājās, bet jau nepilna gada laikā atgriezās sākotnējā līmenī. Identiski tas noticis arī iepriekšējās desmitgadēs – naftas krīzes laikā 1970. un 1980. gados, pēc PSRS sabrukuma, kā arī pēc 2000. gada Āzijas finanšu krīzes. Tas tikai norāda uz to, ka cilvēku uzvedība un saimniekošanas modeļi tik ātri nemainās, un ne velti pētnieki jau vairākkārt ir norādījuši, ka emisiju apjoms pieaugs, tikko kā būs beigušies ar Covid-19 saistītie ierobežojumi.
Ķīnā – drīz vien vecajās sliedēs
Pierādījums tam jau meklējams Ķīnā, kura, kļūdama par pirmo valsti, ko plaši skāra Covid-19, pirmā no tās arī sāka atgūties. Tur šī gada februārī un martā tika ziņots par ievērojamu gaisa kvalitātes uzlabojumu, jo darbu pārtrauca gan daudzas ražotnes, gan arī ievērojami samazinājās transporta plūsma, taču jau maijā piesārņojuma rādītāji Ķīnā pārsniedza pirms-Covid-19 līmeni, jo rūpnīcas atsāka darbu ar lielāku jaudu, cenšoties atgūt nokavēto.
Arī vides zinātņu doktors Jānis Brizga norāda, ka situācija pasaulē nav pārsteidzoša – jebkurai ekonomiskajai krīzei seko resursu patēriņa un emisiju pieaugums, un tas noticis arī Latvijā. “2008. un 2009. gadā, kad iekšzemes kopprodukts Latvijā samazinājās par aptuveni 17%, daudzi cilvēki sāka pārvietoties ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu un paši audzēt pārtiku. Taču tas viss mainījās dažu gadu laikā, kad ekonomika sāka atgūties.
Liels izaicinājums ir noturēt izmaiņas, kas notikušas cilvēku uzvedībā arī pēc tam, kad krīze ir beigusies, apgalvo Brizga.
Attālināts darbs – klimatam draudzīgs
Kā viens no risinājumiem šāda izaicinājuma pārvarēšanai varētu būt investīcijas. Latvijas Universitātes profesors Gundars Bērziņš tās saskata arī jaunajā Eiropas Savienības ekonomikas atveseļošanas instrumentā “Next Generation EU”. “Pandēmija ir radījusi mehānismus, kā atbalstīt ekonomiku. Tiek finansētas tādas ekonomiskās iniciatīvas, kurās ir iestrādāta zaļā komponente. Tādējādi Covid-19 ir veicinājis, ka teju triljons eiro nonāks tuvāk mērķiem, kas sen bija izvirzīti,” skaidro Bērziņš. Viņš arī norāda, ka šī pandēmija ir ļāvusi cilvēkiem apgūt vēl kādu klimatam draudzīgu prasmi – strādāt attālināti.
Iedzīvotāju un kravu kustība šajā laikā ir samazinājusies daudz vairāk par ekonomikas kritumu, kas liek domāt, ka attālināti esam gana veiksmīgi strādājuši vai pārorientējuši pakalpojumu sniegšanu. “Mēs esam ļoti strauji iemācījušies strādāt attālināti un vairojuši savas digitālās prasmes. Esam arī sapratuši, ko varam izdarīt attālināti un ko nevaram. Ko no tā visa būsim iemācījušies produktivitātes un komunikācijas jomā, tas vēl ir jautājums.
Taču skaidrs ir viens – prognozes liecina, ka pieprasījums pēc birojiem turpmāk samazināsies līdz pat 30 procentiem, norāda Bērziņš.
Līdzās labajiem piemēriem, ko no šīs pandēmijas esam mācījušies, netrūkst arī klupšanas brīžu. Viens no tādiem ir jaunie piesārņojuma veidi, ko neviļus esam radījuši. Sejas aizsargmaskas ir tikai tā redzamā daļa, jo nu kļuvušas par jaunu atkritumu vienību, ko daudz patērējam, bet maz pārstrādājam. Daudz neredzamāk planētu piesārņojam ar šobrīd tik aktuālajiem attālinātajiem pirkumiem. Kā stāsta Bērziņš, e-komercija šobrīd patērē tik daudz iepakojuma, kā nekad, jo katras, pat vismazākās paciņas nosūtīšana internetā iet roku rokā ar kartona un plastmasas iepakojuma ražošanu.
Tas, ka, paliekot mājās, vienu piesārņojuma veidu mazinājām, citu veicinājām, ir viena no šīs pandēmijas sejām. Līdzīgi kā gaisa kvalitātes īslaicīgie uzlabojumi dažādās pasaules vietās. Taču nevar noliegt, ka Covid-19 ir ļāvis cilvēkiem pamēģināt strādāt vienota mērķa labā. Cik labi to protam un kas vēl mums ir jāmācās – tas lai paliek katra pašā ziņā.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
