Mušas fotogrāfiju Inese ieraudzījusi sludinājumu portālā un uzreiz sapratusi, ka tas ir viņas suns. Audzētāja piedāvājusi 10 mēnešus jaunu džeka rasela terjeru. "Sludinājumā bija minēts precīzi, ka tas ir sunīts, kas ir brāķis, kas neder pavairošanai un kuru atdod labās rokās, un meklē jaunu ģimeni," stāstīja Inese Circina.
Tomēr kļuvis skaidrs, ka ar plašās mājas un pagalma teritorijas apsekošanu Muša viena galā netiks. Paziņas parādījuši trīs gadus jaunas Tibetas mastifa suņu dāmas fotogrāfiju. Saimnieki ģimenes problēmu dēļ nevarēja vairs suni paturēt. Tādēļ audzētāja meklēja lielajam, jau pieaugušajam sunim jaunu ģimeni.
"Man īstenībā nebija bailes paņemt šādu šķirni. Informāciju es biju ieguvis. Biju konsultējies ar šīs šķirnes audzētāju, tāpēc bija pārliecība, ka būs viss labi," atzina Imants Circins.
Iepazīties ar Gosu vecākiem devās līdzi arī bērni un Muša, lai būtu skaidrs, vai suņi atradīs kopīgu valodu. Kad tikšanās sīki un smalki atstāstīta kinologam, kopdzīvei tika dota zaļā gaisma.
"Suns mūs pieņēma. Ātri ielēca mašīnā. Atbraucām diezgan normāli. No nākošās dienas es ņēmu atvaļinājumu, lai veselu nedēļu dzīvotos kopā ar suni. Lai iepazītu viens otru. Dzīvoju visu nedēļu pa āru," teica Imants.
Tibetas mastifus var dēvēt par nakts suņiem. Dienas laikā viņi snauž, bet naktīs pilda savu galveno uzdevumu: sargāt! Tad viņi apstaigā teritoriju un rejot raida signālus, ka svešiniekiem labāk šurp nenākt.
Sākumā Gosa paklausīgi dzīvojusies pa pagalmu, bet pēc laika nolēmusi doties ārpus tā.
Tieši tobrīd citi ģimenes draugi atsūtījuši vēl viena piecgadīga Tibetas mastifa fotogrāfiju, kura saimnieki izšķīrās un suns kļuva lieks. "Man bija cerība, ka, paņemot Gosai kompanjonu, viņai nebūs vairs tieksme iet aiz sētas," atklāja Inese.
Abu suņu satikšanās bijusi neitrāla, jo notikusi ārpus mājas teritorijas, taču, kad Gosa sapratusi, ka Ļova arī tiek ievests pagalmā, sarīkojusi primadonnas cienīgu izrādi – sākusi ignorēt saimniekus, nenākusi istabā un visos veidos izrādījusi savu nepatiku pret jauno situāciju. Risinājumu ieteicis kinologs.
"Bija ļoti labs ieteikums – sarīkot Gosas dienu, kad viņa tiek lutināta, kad kārumiņi tiek doti. Visi ģimenes locekļi gāja pie viņas runāt. Visu laiku mājās laida pa priekšu, sētā laida pa priekšu kā pirmo. Un pēc pāris tādām dienām notika klikšķis, un viss ir kārtībā," stāstīja Inese.
Iepriekšējās ģimenēs gan Gosa, gan Ļova bija pareizi audzināti, hierarhija noteikta, tādēļ jaunajai ģimenei bija pareizi jāturpina suņiem ierastais dzīves ritms.
Bet Tibetas mastifs noteikti nebūtu piemērots kā pirmais suns saimnieka mūžā.
"Tibetieša saimniekam ir jābūt ļoti pacietīgam. Šie suņi nebūs tie, kas atsauksies pēc pirmās komandas. Jārēķinās ar to, ka jāatkārto ir 10 reizes. Jo, viņu izpratnē, laikam tas "blakus" nozīmē, ka viņš tevi redz. Var redzēt tevi no 20 metriem un viņa izpratnē – viņš tevi redz, es tepat esmu," teica Imants.
Šī šķirne prasa no saimniekiem nemainīgu dienas režīmu – pastaigas vakaros, ēdienreizes noteiktos laikos un noteiktā kārtībā.
Lielā tibetiešu apetīte ir tikai mīts.
Gosa un Ļova mēnesī pa abiem notiesā apmēram 35 kilogramus sausās barības. Toties, kad pavasarī tiek mests nost ziemas kažoks, saimniece ķemmējot, savāc divus lielos iepirkumu maisus ar spalvām.
Sargājot teritoriju, Gosa, Ļova un Muša strādā kopā – Muša sāk riet, bet lielie suņi iet noskaidrot, kas tur par lietu.
