Zināmais nezināmajā

Pasaules dabas fonds 24. martā aicina piedalīties Zemes stundā

Zināmais nezināmajā

Folkloras pētījumi mūsdienās. Dārgumi LU Folkloras krātuves digitālajā arhīvā

Svalbāra. Tur satiekas piedzīvojumu meklētāji, strādnieki un zinātnieki

Cilvēki Arktikā. Zinātnieki, uzņēmēji un pārdrošu ideju īstenotāji

Ko gan cilvēks var darīt salā, kur siltākā temperatūra gadā ir +11, bet pusgadu valda krēsla, spēcīgs vējš un ik mirkli jādomā, kā nenosalt, nenonākt polārlāča ķetnās un neapmaldīties milzīgajos ledāju un kalnu plašumos? Izrādās, šādas vietas ir īstās, kur satiekas piedzīvojumu meklētāji, strādnieki un zinātnieki, uzņēmēji un pārdrošu ideju īstenotāji. Viena no tādām ir arī arktiskais salu arhipelāgs Svalbāra, kas atrodas tikai 1200 kilometru attālumā no Ziemeļpola. 

Cilvēks Arktikā

Svalbārā polārlāču ir vairāk nekā cilvēku. Ar šo arī lielā mērā ir pateikts, ka vieta, uz kuru februārī devās Latvijas Radio raidījuma "Zināmais nezināmajā" komanda, ir minimāli apdzīvota, tā ir skarba vide, kur gan dzīvošana, gan savulaik arī nokļūšana bija pietiekami sarežģīta, lai atturētu cilvēkus šīs salas masveidīgas apdzīvošanas.

Tomēr šodien, 21. gadsimtā, salā ir vairākas pilsētas ar mūsdienīgu infrastruktūru un aptuveni diviem tūkstošiem iedzīvotāju (par tūkstoti mazāk nekā salas pamatiedzīvotāju – polārlāču). Loģisks var šķist jautājums – kā cilvēki tur nonākuši un ko viņi tur dara?

Netīšām uzdurties Svalbārai

Ekspedīcija Svalbārā

Kā jau bieži tas notiek atklājumu vēsturē, Svalbāru cilvēks atklāja pavisam nejauši. 16. gadsimts bija atklājumu gadsimts, un viena no atklājēju tautām bija holandieši, un tieši holandietis Vilems Barencs bija tas, kurš pirmais sasniedza šīs nomaļās salas krastus. Nīderlande tolaik bija spēcīga, plaukstoša ekonomika ar attīstītu kuģu būvi un ievērojamu kuģotāju pieredzi, un nelielajai, bet Eiropā spēcīgajai valstij bija lielas ambīcijas saistībā ar jaunu teritoriju atklāšanu un iekarošanu. Tā kā Spānija un Portugāle attīstīja jaunus ceļus uz dienvidiem un austrumiem, nīderlandiešiem bija jāmeklē citi virzieni, piemēram, uz ziemeļiem.

1596. gada jūnijā Barenca vadītais kuģis uzgāja teritoriju, gar kuras krastu braukdami, viņi neredzēja “neko vairāk kā tikai kalnus ar spicām virsotnēm”, un nodēvēja to par Špicbergenu.

Gadu vēlāk nīderlandieši paveica līdz šim nepaveikto – pārziemoja uz šīs salas, un no tā brīža sala ieguva cilvēciskākus  vaibstus.

Kopš atklāšanas brīža līdz pat 19. gadsimtam salu pārsvarā izmantoja medībām – visvairāk vaļu medībām, taču arī ziemeļbrieži, polārlāči, valzirgi, roņi un polārlapsas tika uzskatīti par vērtīgu medījumu. Šo dzīvnieku medīšana ne tikai ļāva izdzīvot, bet arī nopelnīt, jo kontinentā tādas preces kā vaļu gaļa, polārlāča vai polārlapsas kažoks bija ekskluzīvi produkti.

Taču 19. gadsimts nāca ar jaunu vēsmu Svalbārā – polāro izpēti.

Tehnoloģijām attīstoties un cilvēka zināšanām vairojoties, interese par aizvien tālākiem galamērķiem auga, un 1897. gadā Svalbāra tika izmantota kā starta punkts pirmajai Ziemeļpola ekspedīcijai. To īstenoja zviedru zinātnieks Salomons Ogists Andrē, kurš ūdeņraža balonā vēlējās sasniegt Ziemeļpolu. Diemžēl ekspedīcija bija neveiksmīga, balons nespēja saglabāt lidojuma augstumu, un ekspedīcijas dalībnieki neplānoti nolaidās uz dreifējoša ledus. Visticamāk, viņi gāja bojā no sala vai bada, taču pirmais ekspedīcijas mēģinājums bija noticis.

Šis notikums uz brīdi paralizēja tālāku ekspedīciju plānus, jo mediji Rietumu pasaulē apvija notikumu ar urbāniem mītiem par vietējiem Arktikas ļaudīm, kas ēd cilvēkus, un citiem stāstiem, taču tas neatturēja drosmīgo un ambiciozo norvēģu polārpētnieku Roaldu Amundsenu. 1926. gadā Amundsens kopā ar itāļu aviācijas inženieri Umberto Nobili un komandas biedriem šķērsoja Ziemeļpolu pirmo reizi cilvēces vēsturē, izmantojot gaisa kuģi “Norge”.

Ar to arī tika pieteikta jaunas zinātnes attīstība - polārpētniecība, kas arī šobaltdien par savām mājām ir izvēlējusies Svalbāru.

Šodien par polārās izpētes galvaspilsētu un arī vistālāk uz ziemeļiem apdzīvoto vietu pasaulē sauc par Nū-ālesundu (Ny-Alesund), kas ir zinātnieku apmetne Svalbārā.

Svalbāra - polārpētnieku centrs

Kur gan vēl labāk var pētīt Arktiskos dzīvniekus un augus, jūras un sauszemes ekosistēmas, ledāju ģeoloģiju, sniegu un lavīnu veidošanos un klimata pārmaiņas, ja ne Svalbārā? Un kur vēl pasaulē ziemeļblāzmu var redzēt arī decembrī pusdienlaikā un izvietot satelītus un teleskopus pēc iespējas nomaļākās vietās?

Svalbāra ir perfekta vieta, kur darboties kā astrofizikā un ģeoloģijā, tā bioloģijā un klimata pētniecībā.

Svalbāras lielākajā ciematā Longjērbījenē (Longyearbyen) ir visvairāk uz ziemeļiem esošā universitāte (šo vārdu salikumu var attiecināt uz visu Svalbārā – vistālāk uz ziemeļiem esošais alus brūzis, siltumnīca, bērnudārzs utt.). Lielākoties universitātes darbinieki un studenti Svalbārā uzkavējas pētniecisko projektu, doktora disertāciju un studiju periodā, tas ir, ne ilgāk kā piecus gadus.

Tropiskā Svalbāra un aizvēstures liecības – akmeņogles

Simtiem miljonu gadu senā pagātnē Svalbāra nebija Arktiska vientuļniece, kas peldēja ledusaukstās jūrās. Tolaik Svalbāra bija ekvatoriāla teritorija ar visai siltu klimatu.

2015. gadā Svalbārā tika atrastas aizvēsturisku koku sēklu sporas, visticamāk datējamas ar laiku 380 miljonu gadu senā pagātnē. 

Vienlaikus Svalbāras kalnos atrastas arī aptuveni 147 miljonus gadu senas pliozaura fosīlijas. Tas reiz ir bijis viens no lielākajiem jūras plēsējiem (aptuveni autobusa izmēra) un šobrīd lieliski kalpo ne tikai zinātniekiem, bet arī tūrisma industrijai.

Ir grūti iztēloties, kāda tolaik ir bijusi šī teritorija, taču, visticamāk, tur ir bijusi bagātīga veģetācija un dzīvnieku pasaule, siltums un mitrums, jo Svalbāras galvenais ekonomiskais labums – akmeņogles – ir veidojies tieši tā:

divpadsmit metriem augu masas atmirstot miljoniem gadu laikā, spiediena rezultātā veidojas viens metrs akmeņogļu slāņa, kas šobrīd apslēpts dziļi Svalbāras kalnu dzīlēs.

Taču ogļračiem un kompānijām, kuras tīkojušas pēc akmeņoglēm, tas ir resurss, kuru pārdot un dedzināt, nevis apjūsmot kā senu dārgumu. Jau 18. gadsimtā vietējie mednieki izmantoja akmeņogles kurināšanai, taču 20. gadsimta sākumā akmeņogļu ieguvē ieinteresētas bija arī dažādu valstu kompānijas, tostarp krievi, norvēģi, zviedri u.c.

Par aizgājušo dienu aktīvajiem raktuvju darbiem Svalbārā vēl joprojām liecina koka sastatnes kalnu pakājēs, kur savulaik kausos pārvadātas akmeņogles, taču šobrīd raktuvju darbi salā ir mazinājušies.. Raktuves ar nosaukumu “Mine 7” šobrīd apgādā pilsētu ar enerģiju, kā arī gada laikā eksportē ap 100 tūkstoš tonnu akmeņogļu uz Dāniju betona ražošanai un uz Vāciju auto industrijai metāla ražošanai. Vairums no pārējām raktuvēm ir slēgtas dažādu iemeslu dēļ, taču mums bija iespēja paviesoties vienā no kādreizējām raktuvēm “Mine 3” Svalbārā, kas pārstāja darboties 1996. gadā, kad raktuvēs beidzās akmeņogļu krājumi. Šīs raktuves divdesmit piecu pastāvēšanas gadu laikā saražoja 3,7 miljonus tonnu kurināmā.

Gide Ragnhilde Utne stāsta, ka šajās raktuvēs strādāja 140 cilvēku, darbs noritēja cauru diennakti, un raktuvju strādnieki strādāja trīs maiņās - racēji, urbēji un tie, kas strādāja ar domkratiem.

Ragnhilde Utne

“Pēdējās maiņas uzdevums bija ar speciāliem domkratiem noturēt kalna griestus no iebrukšanas, jo brīdī, kad akmeņogles tiek izraktas no kalna, tas var iegrūt. Tad, protams, nav droši atrasties vairākus kilometrus kalna dzīlēs, zinot, ka kalns var sabrukt. Lai strādātu šajās raktuvēs, bija jābūt 18-30 gadus vecam. Šis vecuma ierobežojums bija aktuāls tāpēc, ka šīs ir zemās raktuves – akmeņogļu slānis šeit ir sešdesmit līdz astoņdesmit centimetru mazs, kas nozīmēja to, ka strādniekiem visu diena bija jāatrodas guļus stāvoklī, lai raktu šīs ogles. Tas, protams, bija ļoti vecmodīgs veids, kā strādāt šeit,” atklāj Ragnhilde Utne.

Darbs bija ārkārtīgi grūts. Raktuvēs “Mine 3”, kurās viesojāmies, pēdējos darbības gados bojā bija gājuši seši līdz astoņi cilvēki, bet apmēram simt gāja bojā gadsimta laikā. Visbiežāk nāves cēlonis bija iegruvumi, jo domkrati nebija droši (mūsdienās to vietā izmanto vieglāk pārnēsājamus hidrauliskos domkratus), kā arī pie vainas bija sprādzieni, piemēram, metānam atbrīvojoties no kalna sienām.

Arī veselība cieta, raktuvēs strādājot bija jāieelpo viss, ko vien var iedomāties – sērs, metāna gāzes, oglekļa gāzes.

Mūsdienās tiek izmantoti īpaši rādītāji, lai noteiktu skābekļa un citu gāzu līmeni kalnā, taču ilgu laiku tādu nebija.

Uzņēmumi arī sākotnēji maksāja par iegūto ogļu apjomu, nevis stundām, kas pavadītas raktuvēs, un tas bija iemesls vienam otram traģiskam notikumam. Lai pēc iespējas vairāk nopelnītu, strādnieki centās iegūt vairāk akmeņogļu, tāpēc steigas un neuzmanības dēļ kāds strādnieks atstāja dinamītu uzliktu uz akmeņogļu kravas un, kad to pārbēra no lokomotīves kravas kausos, tas uzsprāga, nodedzinot lielu daļu raktuvju ārējo būvju.

Daudzi gāja bojā, un kopš tā brīža raktuvēs sāka maksāt par stundām, nevis apjomu. Bet arī tas neglāba no problēmām: raktuvēs bija ellīgi karsts, gaiss bija sasmacis un putekļains, tika ieelpots lērums putekļu, un tas, protams, kopā ar intensīvu smēķēšanu noveda pie plaušu problēmām. Tāpat darbs bija fiziski smags: viens šāds domkrats, kas bija jācilā kalna griestu stiprināšanai, svēra aptuveni 50 - 80 kilogramu, un tādi vienā maiņā bija jācilā un jānostiprina ap 500. Pati akmeņogļu rakšana arī nebija vienkārša – septiņu stundu laikā tika sakrautas 7-8 tonnas ogļu. Tas liek domāt, ka strādnieki bija ļoti muskuļaini, taču nebūt ne, viņi bija ļoti spēcīgi, bet vienlaikus arī ļoti slaidi un pēc maiņas raktuvēs viņiem bija jāvingro un jātrenējas, lai izvairītos no muskuļu traumām. Raktuvēs, kurās viesojāmies, strādnieki 12 stundas gulēja uz vēdera vai sāna, līdz ar to mugura netika tik ļoti traumēta, taču citās raktuvēs visu dienu bija jāstaigā ar saliektu muguru.

Gidi stāsta, savulaik pēc stājas varēja noteikt, no kurām raktuvēm nāk strādnieks – tur, kur esi strādājis noliecies vai nogūlies.

Daļai raktuvju strādnieku darbs ātri kļuva nepanesams un dzīve ziemā uz salas drīzāk atgādināju cietumsodu, taču bija cilvēki, kuriem smagais raktuvju darbs patika, piemēram, Robertam Johansenam, kurš šobrīd ir zināms kā vistālāk uz ziemeļiem esošās alus darītavas īpašnieks.

Lai brūvētu alu, maina Norvēģijas likumus

Raktuvju strādniekiem dzīve bija sūra, un sūrs bija daudzu strādnieku liktenis, kļūstot par alkoholiķiem. Lai risinātu šo problēmu, Norvēģijas valdība 1928. gadā nolēma aizliegt nodarboties ar alkohola ražošanu uz salas un ieviesa stingru alkohola uzskaites sistēmu, kas padomju cilvēkiem visnotaļ atgādinātu talonus. Taču Roberts Johansens, kurš 22 gadu vecumā bija nokļuvis Svalbārā un 12 gadus nostrādājis raktuvēs, nolēma mainīt šo likumu un piedāvāt raktuvju strādniekiem viņu mīļāko dzērienu – alu.

“Pēc diviem gadiem, mājas apstākļos brūvējot alu, Robertam šķita, ka viņš par alu zina visu un ka viņam ir šķietami iedzimts alus brūvētāja talants, kuru, protams, nedrīkst laist vējā. Tātad - jārada sava alus darītava,” stāsta Roberta kolēģe Ida Larsena no Svalbāras alus brūža (Svalbard Bryggeri). “Viņš devās pie pilsētas domes cilvēkiem, prasīja atļauju, bet to viņam atteica. Tā nu Roberts sazinājās ar ierēdņiem Norvēģijā, prasot izskatīt šo jautājumu.”

Paula Gulbinska un Sandra Kropa Svalbāras alus brūzī

Robertam lika atsūtīt iesniegumu un jau brīdināja, ka būs ilgi jāgaida, lai šo jautājumu izskatītu. Ierēdņi solīja sazināties ar viņu, kolīdz jautājums par brūzi būs izskatīts.

“Neviens viņam nezvanīja ne pēc nedēļas, ne divām, tāpēc Roberts zvanīja pats – katru mēnesi piecus ar pusi gadus viņš zvanīja uz Veselības departamentu Norvēģijā, līdz beidzot pēc gandrīz sešiem gadiem Norvēģijas valdība nolēma mainīt likumu par alkohola ražošanu Svalbārā,” turpina Ida Larsena.

2014. gada 1. jūlijā viņš saņēma ilgi gaidīto zvanu no departamenta ar paziņojumu, ka vēstule ir jau ceļā pie viņa un ka brūzis var sākt strādāt no šodienas.

Robertam vēstuli atsūtīja arī premjers, norādot, ka priecājas, ka Roberts uzsāks savu alus brūža biznesu, bet lūdz, lai viņš pārstāj traucēt viņa kolēģus.

Civilie kareivji – gidi

Svalbāra kā magnēts pievelk tādus drosmīgus un uzņēmīgus cilvēkus kā Roberts Johansens. Liela daļa no viņiem strādā par gidiem, un šajā salā jēdziens “gids” iegūst citu nozīmi. Gids Svalbārā ir cilvēks, kurš ir atbildīgs par savas grupas dzīvību un drošību, jo Arktiskā teritorija var šķist valdzinoša un skaista, tomēr ir bīstama.

Mainīgi laikapstākļi, nepiemērots apģērbs, polārlāču uzbrukumi, sniega sega, zem kuras var slēpties tā sauktie “sniega tilti” - plāna sniega un ledus kārta, zem kuras apakšā ir pat trīsdesmit metrus dziļas ledus alas.

Pavasarī tās pārvēršanas par kūstošo ledāju straumēm un noteikti nav vieta, kur drīkst atrasties klīstoši tūristi.

Gidi māk uzsliet telti brīdī, kad vēja ātrums ir 15 metri sekundē, un izrakt sniega alu, ja tūristi nav telti noturējuši vējā un tā ir aizpūsta. Tāpat gidi ir gatavi cauru nakti stāvēt sardzē, ja netālu no telšu vietas guļ lācis, un prot to aizbaidīt tā, lai lācis un cilvēki paliek dzīvi. Šos gidus nodarbina lielas kompānijas, kuru uzdevums ir nopelnīt, izrādot Arktikas jaukumus, taču paši gidi, manuprāt, ir drīzāk civilie kareivji, nevis tūrisma industrijas pārstāvji. Bez viņiem nebūtu iespējama arī mūsu raidījuma komandas vizīte Svalbārā.

Arktiskā siltumnīca

Reiz kāds no gidiem garā pārgājienā esot dzēris sviestu – karstā ūdenī izkausējis sviesta kluci. Pieļauju, ka garša nav tā izsmalcinātākā, bet šajā salā arī jēdziens “pārtika” iegūst citu nozīmi. Aukstumā, vējā, mērojot daudzus kilometrus pa sniegu un rokot sniega alas, organisms zaudē milzum daudz enerģijas, tāpēc dažkārt gidi uzņem ap 8000 kaloriju dienā, četrreiz vairāk nekā normālos apstākļos.

Ēdiens ir arī daudzu mūsu satikto vietējo mīļākā lieta, un ēšana – mīļākā nodarbe šajā salā.

Ilgi spriedu, kāpēc, jo salai nav tradicionālās virtuves, līdz sapratu, ka ēdiens šeit ir svētki, jo ne vienmēr veikala plauktos ir atrodams tas, ko vēlies.

Otrajā vizītes dienā Svalbāras universitātē lūdzu pienu, ko pieliet pie kafijas, puisim, kurš apkalpo vietējā ēdnīcā. Man atteica, smejoties: “Dzer Arktisko pienu!”, norādot uz piena pulveri. Pārtika ir neliela problēma šajā salā. Pirmkārt, ēdiens ir ļoti dārgs, jo dārga ir produktu transportēšana no kontinenta. Otrkārt, transports ne vienmēr ir tik vienkārši pieejams.

Dažkārt, piemēram, vētras dēļ kuģis vai lidmašīna, kas ved pārtiku, atlido nedaudz vēlāk, nekā plānots, un tad veikalu plauktos vispirms pazūdot dārzeņi un augļi, piena vietā sāk lietot piena pulveri un iedzīvotāji sāk izmantot konservu krājumus.

Tomēr lielākoties ēdiens Svalbārā ir pieejams tāds pats, kā visur citur Eiropā, taču - vai no tā visa kaut kas ir arī uz vietas ražots? Šāds jautājums varētu šķist muļķīgs, jo esam taču Arktikā, taču izrādās: nebūt ne – te audzē dārzeņus.

Bendžamins Vidmars

Bendžamins Vidmars ir pavārs no Floridas, strādā vairākās Svalbāras kafejnīcās un jau kopš ierašanās brīža ir lauzījis galvu, kā apgādāt vietējos ar pārtiku.

“Viss ir jāieved – salātus, zaļumus, svaigo pārtiku atved ar lidmašīnu, pārējo ar kuģiem. Tas viss ir dārgi un diemžēl arī ne pārāk svaigi, bet es gribu labākās kvalitātes pārtiku, es gribu svaigu produkciju, tāpēc tā man ir jāaudzē pašam. Viss mainījās, kad es iepazinu, kāda šeit ir pārtikas atkritumu apsaimniekošana, kā šeit dedzina ogles un sapratu, ka noteikti ir jābūt labākam veidam, kā saimniekot,” atklāj Bendžamins Vidmars.

Bendžamins ir izveidojis siltumnīcu, kurā viesojamies ārkārtīgi vējainā un slapjā atkušņa dienā. Siltumnīcu pamatīgi bija papluinījis vējš un Bendžamins plāno rekonstrukcijas darbus. Te kastēs bija pērnā gada augi, komposts, pagaidām viss bija atstāts kā noliktavā, jo ziemā te nekas nedarbojas, normāla siltumnīcas apkurināšana ir pārāk dārga. Taču iepriekšējā gadā Bendžaminam bija divas veiksmīgas ražas un uz vēl labākiem rezultātiem viņš cer šogad.

“Šādā konstrukcijā mēs varam audzēt tikai no aprīļa vidus līdz septembra beigām, gaišajā sezonā, bet, kolīdz mēs iegūsim biogāzi, varēsim pagarināt sezonu,” par savām siltumnīcām stāsta Bendžamins. “Elektrība mums ir ļoti dārga, tāpēc vajadzīgs lēts enerģijas avots. Tam mēs izmantosim pārtikas atkritumus. Tie kopā ar organiskajiem atkritumiem tiek izmesti jūrā, bet mēs gribētu tos visus savākt un radīt biogāzi, lai varam radīt vairāk pārtikas.”

Bendžamina siltumnīcās pieprasītākais produkts ir dīgsti un paipalu olas. Mazās vistiņas uzturas apsildītās telpās, un to sadētās olas kopā ar svaigāko produkciju nogādā vietējā pārtikas veikalā, kafejnīcās un restorānos. Par Bendžamina ideju sākuši interesēties pavāri un svaigas produkcijas cienītāji arī citās līdzīgās pasaules vietās, piemēram, Grenlandē un Islandē.

Un tomēr – tikai ciemiņš

Bez cilvēka nav iedomāja mūsdienu Svalbāra, un tomēr – cilvēks ir ļoti niecīga daļiņa šajā Latvijas izmēra ledus un sniegu, ziemeļblāzmas un vēju, polārās dienas un nakts valstībā.

Svalbāra manu sirdi iekarojusi ar to, ko mūsdienās uz mūsu planētas atrast ir aizvien grūtāk – ar cilvēka neesamību.

Nomaļumu. Vienatni. Dabas varenumu. Dabas dominanci pār cilvēku. Neskartumu un apziņu, ka lielie dabas procesi var samalt cilvēci kā sīku smilšu graudiņu un, lai cik ļoti cilvēks iedomātos sevi esam pārāku par visiem, viņš patiesībā ir tik vārgs un niecīgs dabas varenuma priekšā. Vienīgais patiesais šīs salas īpašnieks un saimnieks ir polārlācis, un es no sirds ceru, ka tā tas būs vienmēr.



 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti