Cikādes – mīt ne vien tropos, bet arī Latvijā

Cikādes – blakšu kārtas cikāžu apakškārtas kukaiņi – mājo ne tikai siltajās zemēs, kur daudzu to sugu pārstāvju tēviņi slaveni ar savu muzicēšanu, bet arī Latvijā, kur nekādas šo insektu radītas skaņas cilvēka ausij saklausīt nav lemts. Kāpēc nav lemts? Tāpēc, ka pie mums mītošās cikādes atšķiras no dienvidniecēm.

Tās atšķiras, pirmkārt, jau ar to, ka ir augumā necilākas. Atšķirībā no cilvēkiem sadzirdamu dziesmu raidošajiem radiniekiem dienvidos, nevienas sugas mūsējie cikāžkukaiņi garumā nepārsniedz centimetru. Tomēr arī šo sugu kukaiņu tēviņiem ir jāsazinās ar potenciālajām partnerēm, un viņi to spēj. To spēj visu izmēros necilo cikāžu sugu tēviņi, taču, kā jau minēts, mēs viņu raidīto informāciju nedzirdam. Nedzirdam, jo tā vieglu vibrāciju veidā izplatās pa substrātu cilvēku ausīm nepieejamā diapazonā.

Zaļā cikāde
Zaļā cikāde

Pļavās, ūdeņu piekrastēs, mežmalās, mežos, izcirtumos un citur cikādes aktīvi pauž savas sugas pārstāvjiem adresētus daudzveidīgus vēstījumus, kurus mūsu suga spēj uztvert vien ar īpašu skaņas pārveidotāju un pastiprinātāju palīdzību.

Cikāžu tēviņu muzicēšanas dominējošā loma ir dzimumpartneru pievilkšana. Pēc mātīšu apaugļošanas viņi apklust un drīz vien nomirst. Mātītes sagaida nobriestam oliņas un iedēj tās augos. Pēc tam klāt arī viņu dzīves gals.

Kā jau tas piedien blakšu kārtas pārstāvjiem, visas cikādes attīstās ar nepilnīgo pārvēršanos, tātad bez kūniņas stadijas, bet ar vairākām nimfas stadijām. Pieaugušās stadijas īpatņiem ir spārni – lidspārni un segspārni. Visi visu stadiju (izņemot oliņas) pārstāvji bruņoti ar sūcējtipa mutes aparātu un barībā izmanto augu sulu.

Alkšņu putcikāde
Alkšņu putcikāde

Mainot attīstības pakāpi (pārejot no vienas nimfas stadijas uz nākamo un no pēdējās nimfas stadijas uz imago jeb pieaugušo), tāpat kā bezmaz ikviens kukainis, arī cikāde ik reizi "pārģērbjas" jeb izlien no vecās čaulas. Apžāvējusi jauno tērpu, pieaugusi cikāde, būdama bruņota ar lēkšanai piemērotu pēdējo kāju pāri, spēj visnotaļ ātri pazust no "pārģērbšanās" vietas. Pašsaprotami, ka vecā čaula gan spiesta palikt tur, kur nomaukta, un tādējādi itin labi kalpo entomologiem (kukaiņu pētniekiem) par liecinieku – sak`, kaut gan šobrīd pašu cikādi neredzat, tā te noteikti bijusi. Bijusi, bet nu ir aizlēkusi, varbūt pat zināmu gabalu aizlidojusi. Jā, lai gan cikādes pārvietojas, galvenokārt izmantojot ekstremitātes, viņu vairākums nav zaudējis spārnus, tātad – arī lidspēju.

Līdz šim Latvijā konstatētas vairāk nekā 230 cikāžu sugas. Tās ir dažādas putcikādes, tīklcikādes, dzelkņcikādes jeb dzeloņcikādes, plakancikādes, piešcikādes, cikādītes jeb cikādiņas, tās ir arī ļoti retās tā saucamās īstās cikādes un pārstāves no vēl pāris dzimtām, kurām pagaidām nav latviskā nosaukuma.

Ragainās cikādes pārojas
Ragainās cikādes pārojas

Visvieglāk konstatējamās (turklāt arī nejauši pamanāmās) pie mums ir putcikādes, pareizāk sakot, to kāpuri, kas rada ap sevi uzkrītošu spļaudekļiem līdzīgu masu. Šīs neīstās "siekalas" putcikāžu kāpuri darina, ieputojot gaisu viņu pašu izdalītā, īpašu vielu saturošā šķidrumā.

Putcikādes kāpurmāja
Putcikādes kāpurmāja

Latvijā visai izplatīta ir kāda cikādiņu dzimtas suga – zaļā cikāde – nepilnu centimetru garš kukainis, kas var būt pamatā daudzveidīgi krāsots: zaļi, zilganzaļi, dzeltenzaļi, brūnzaļi vai dzelteni. Uz dzīvnieka impozantās galvas starp brūndzeltenajām acīm uzkrītoši, ornamentējoši iezīmējas melni plankumiņi. Lai gan ir bezmaz visuresoša, visbiežāk zaļā cikāde pamanāma rosāmies relatīvi mitrās, augiem bagātās vietās. Šī suga nav izvēlīga ēdiena ziņā: visās savas attīstības pakāpēs mēdz baroties ar daždažādu augu sulu.

Iepazīstinot ar Latvijas cikādēm, būtu grēks īsi nepastāstīt šo to par dzeloņcikāžu dzimtas pārstāvi – diezgan bieži sastopamo ragaino cikādi.

Atliek vien uz viņu paraudzīties, lai saprastu, kādēļ dzīvniekam piešķirts tāds nosaukums: ragainā cikāde. (Piebilde: termins "ragainais" iekļauts ne vien latviskajā, bet arī zinātniskajā jeb latīniskajā sugas vārdā.) Redzams, ka uz kukaiņa muguras izceļas kuprveidīgs veidojums ar trim izaugumiem, no kuriem vidējais, garākais izaugums ir viļņveidīgi izlocīts un sniedzas tālu uz ķermeņa aizmuguri, bet divi abpusmalējie daudz īsākie dzelkšņveidīgie izaugumi ir vērsti sāņus. Tieši šo sāņus vērsto dzelkšņu dēļ cikāde nodēvēta par ragaino. Visticamāk, īpatno "ragainumu" daba kukainim devusi maskēšanas nolūkā. Kad insekts, ievilcis kājas, nekustīgi sastingst uz kāda zara, tas sāk atgādināt pumpuru vai kādu citu šī zara daļu. Kad kājas saliektas, grūti novērtēt, ka tās neizceļas ar garumu. Lai gan ragaino cikāžu kājas nav īpaši garas, tomēr, ja vajag, tās spēj būt diezgan naskas. Arī gaišbrūni ietonētie, caurspīdīgie, tumšbrūni dzīslotie priekšspārni šiem radījumiem labi klausa.  Īpaši svarīgi tas ir tēviņiem, kad aktīvi jāmeklē partneres.

Ragainā cikāde
Ragainā cikāde

Vēl par kukaiņiem

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 31. augustā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti