Ja zaļums pagalmā izaug sprīdi garāks – sods mērāms desmitos eiro. “Vides fakti” noskaidroja, ka 20 centimetri esot maksimālais pieļaujamais garums, lai cilvēki pavasarī nededzinātu kūlu.
Kukaiņu pētnieks Uģis Piterāns atzina, ka pilsētā zāles pļaušana ir neizbēgama teritorijas sakopšanas sastāvdaļa.
“Ir jautājums, cik bieži mēs to darām. No kukaiņu viedokļa - jo retāk to darīsim, jo kukainīšiem būs labāk.
Zāle pilsētās, tā ir principā tā kā pļava. Pļavas kukaiņu daudzveidība ir atkarīga no augu sugu daudzuma: jo šajā pļavā dzīvos vairāk augu, jo vairāk kukaiņi tur dzīvos. Varbūt tādā zālājā to augu sugu nav tik daudz, bet vienalga tās ir tās klasiskās sugas, kas dzīvo pļavās. Taureņi, mušas, vaboles, blaktis un daudz kas cits,” stāstīja Piterāns.
“Kas ar tiem kukaiņiem notiek, ja cilvēks pļauj, trimmerē? Pirmkārt, mēs iznīcinām viņu mājvietu, viņiem nav vairs kur dzīvot. Nav jābūt diplomētam biologam, lai saprastu, ka divu centimetru zālājā kukaiņu ir daudz mazāk nekā 30 centimetru zālājā,” stāstīja Piterāns.
“Otrs - arī fiziski mēs šos kukaiņus varam iznīcināt, sapļaut, jo īpaši, ja ir kāda pļaviņa vai ceļmala, kas zied; šajos ziedos barojas gan medus bites, gan savvaļas bites, un pļaujot mēs varam šīs bites sapļaut un iznīcināt,” skaidroja Piterāns.
Lai pašvaldībās pieņemtos noteikumus ievērotu, jo īpaši vasarā, iedzīvotāju mošanos pavada pļāvēji, kuri modri savu darbu uzsāk jau nereti pat sešos no rīta. Turklāt pļaušanas rezultātā zālājs nofrizēts ne garāks kā pieci centimetri.
“Rīgas mežu” pārstāve Dace Bruģe stāstīja, ka pļaušanas biežums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Pirmkārt, no laika apstākļiem, kādi tie kurā vasarā ir.
“Sausā, karstā laikā mēs pļaujam retāk, gan lai pasaudzētu zālienu, lai tas neizdeg, gan tāpēc, ka zāliens lēnāk aug. Savukārt, ja ir auglīga vasara, ar biežiem lietiem un augstām gaisa temperatūrām, tad zālājs jāpļauj bieži. Šeit reizi nedēļā mēs pļaujam,” norādīja Bruģe.
“Protams, parkos mēs strādājam ar ainavu arhitekti, un šis zāliena garums parkos ir ļoti dažāds. Pārsvarā tas ne tuvu nesasniedz 20 centimetrus, tad ir pat 5 – 7 centimetri, savukārt ir parki un vietas, kur zāliena garums ir virs 20 centimetriem, bet tas ir ar nolūku veidots pļavas tipa zāliens, lai rīdzinieki varētu baudīt šo bioloģisko daudzveidību arī pilsētā,” stāstīja Bruģe.
“Protams, regulāri pļaujot mauriņu reizi nedēļā, reizi divās nedēļās, tur spēj izdzīvot tikai ļoti izturīgas augu sugas, kuras ir gatavas, ka viņām sit pa galvu reizi nedēļā,” skaidroja Latvijas Universitātes pētniece, projekta “GrassLIFE” zālāju eksperte Solvita Rūsiņa.
“Un tās ir ļoti izturīgās sugas, kuras mēdz augt nomīdītos pagalmos. Protams, ļoti priekšzīmīgi koptā mauriņā būs sētās graudzāles, kas tiek sētas - airenes vai auzenes. Savukārt, ja šo mauriņu turpina pļaut un papildus neiesēj vai nepapildina, tad pamazām šīs iesētās sugas pazudīs. Un ienāks savvaļas sugas. Bet šīs savvaļas sugas ir burtiski dažas: ja mēs salīdzinām, ka savvaļas zālājā vienā kvadrātmetrā var būt 40 – 50 savvaļas augu sugu, tad mauriņā tās būs trīs, četras, piecas un tas arī viss,” skaidroja Rūsiņa. “Un attiecīgi šāds mauriņš, kurā ir tikai dažas augu sugas, kurām neļauj ziedēt, un to mēs varētu salīdzināt ar tādu zaļu tuksnesi, jo bezmugurkaulnieku sugām tur lielākajai daļai nav ko darīt. Nav ziedu, ar ko baroties.”
“Pētījumos arī ir pierādīts - ja mēs mauriņa pļaušanu no vienas reizes nedēļā pārceļam uz pļaušanu reizi trijās nedēļās, tad palielinās bezmugurkaulnieku dažādība divas ar pusi reizes,” norādīja Rūsiņa.
Atšķirībā no citām Latvijas pašvaldībām Amatciemā aicina nepļaut mauriņu pie mājām.
“Es cenšos visiem ieteikt, lai nepļauj, ja vien var. Tas ir diezgan sarežģīti, jo zāle, pat pāraugusi zāle, sāk dzeltēt, kad viņa jau ir brūna, to vajag uztvert kā kaut ko skaistu,” stāstīja Amatciema saimnieks Aivars Zvirbulis.
Amatciems jau teju 20 gadus ir vieta, kur dominē nevis cilvēks, bet gan daba. Tā īpašnieks un idejas autors Aivars Zvirbulis jeb Čiris uzskata, ka blakus iekoptam zālienam obligāti ir jāatstāj pļava. Turklāt mauriņu lieliski var aizstāt arī dzērveņu plantācijas, kas izglābtas mežā, izciršanas darbu laikā.
