Četri suņa saimnieces padomi, kā šogad kļūt par labāku cilvēku

Suns Bite pie mums – savās jaunajās mājās – dzīvo jau septiņus mēnešus. Piedāvāju secinājumus par to, kā mums visiem – suņiem un cilvēkiem – vienkāršāk dzīvot kopā. 

ĪSUMĀ par Biti: 

1. Kaķu barotāji, metiet miskastē tos vārītos kaulus!

Ēdiena licēju mūsu rajonā nav daudz. Zinām vienu runīgu un jauku tanti un vienu klusu onkuli. Iespējams, ka viņi abi divi noklāj visu mūsu rajonu. Uz kanalizāciju akām, krūmos, pat milzu laukuma vidū ir salikti konservi, putras, kaut kādas samazgas un arī vārīti pliki vistas kauli. Kaķi tos neēd, bet Bite gan. Problēma, ka vārīti kauli lūst asās šķembās, kas var sagriezt kaut ko vai iesprūst suņa gremošanas traktā. Ir vetārsti, kas iesaka suņiem nedot arī svaigus smalkos garos kaulus, piemēram, vistu stilbus, jo arī nevārīti tie lūzīs un būs asi.

Bite vēro, ko tālumā ēd vārnas

Protams, ir jāmāca sunim neēst no zemes, tad problēmu nebūs.

Tas gan nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Pirmkārt, tādēļ, ka es negribu sunim mācīt norādi "neaiztiec" tā, kā tas parasti tiek darīts – parāda ēdienu, lai panāktu, ka suns kļūdās, un ātri apklāj to ar plaukstu, kad suns stiepj purnu pēc ēdiena. Tas šķiet neloģiski un mulsina suni – ja parasti ēdiens ir atalgojums par vēlamu darbību un suņa izpratnē kaut kas labs, kāpēc tagad es to rādu, bet neļauju ēst? Nemaz nerunāsim par raustīšanu aiz siksnas, kad suns mēģina apēst kaut ko, ko cilvēks negrib atļaut. Kāpēc kāds vēlas tādas attiecības ar suni? Tas ir nežēlīgi.

Esmu atradusi veidu, kas paredz, ka suns, ieraugot vai saožot ēdienu, dodas pie sava cilvēka, lai tas ēdienu viņam iedotu. Angļu valodā šo metodi sauc par "iepirkšanos" – "let's go shopping", mēs kopā ejam iepirkties. Šādu prasmi (cerams) varēšu izmantot, lai Bite, ieraugot kaulu, dotos pie manis. Pagaidām esam pašā sākumā – ēdiens stāv tādā vietā, ko suns nevar aizsniegt, turklāt ir bļodiņā zem vāka. Es kārumus griežu, aizveru trauku ciet un aizeju aiz suņa. Suns pagriež galvu – tas ir pirmais solis, suns labprātīgi atmet domu par ēdiena apēšanu un skatās uz mani. Ziņošu par rezultātiem. Pagaidām pastaigās vienkārši izvairos no vietām, kur ēdiens parasti tiek nolikts.

2. Nevajag iet sunim virsū, blenzt acīs un glaudīt galvu

Man un Bitei vēl ir daudz darba, lai pierastu pie dažādām situācijām publiskās vietās, un mēs strādājam, tomēr būtu daudz vienkāršāk, ja cilvēki, kurus satiekam uz ielas, saprastu, ka viņi suņos rada bailes.

Ja redzat, ka kaut kur priekšā ir suns, kas jokaini uzvedas, sastingst, cieši skatās uz jums, nedariet to pašu ko suns, nomieriniet suni, dodot sunim ceļu – apejiet ar līkumiņu, pagrieziet ķermeni un galvu iesānis – prom no suņa. Ja baidāties, pārejiet otrā ceļa pusē, nevis piepeši apstājieties sunim tieši priekšā. Var gadīties, ka jūsu satiktais ir tikpat nobijies kā jūs. 

Tas būtu pieklājīgi arī tad, ja ejat garām sunim, kas izskatās mierīgs. Neejiet sunim tieši virsū, neskatieties sunim acīs, tā suņu komunikācijā ir agresīva uzvedība.

Ja suns sāk uz jums riet, iespējams, jūs paši to tikko izraisījāt. 

Bet, ja runājam par apgalvojumiem kā "Uz ielas bieži vien redzam rūcošos, rejošus un tādus suņus, kas velk saimnieku aiz pavadas. Tas viss liecina, ka saimnieks savu suni nav centies apmācīt," tad es jums teikšu, ka nevajag apsaukāties! Suni "apmācīt" nav iespējams vienā dienā. Metodes, kuras strādā uzreiz un uz mūžīgiem laikiem, ir vardarbīgas metodes. Es tādas attiecības ar Biti negribu. 

Un pēdējais – suņiem lielākoties nepatīk, ka svešinieks grābājas gar viņu galvu. Neglaudiet svešam sunim galvu. Suns pats pie jums pienāks, ja gribēs to darīt. Ja suns atkāpjas, kad savā muļķībā esat pacēlis roku un līdis pie suņa galvas, aizgriezieties, neblenziet sunim acīs. Ja suns sāk uz jums riet, jūs esat vainīgs, nevis suns. Šeit animēts skaidrojums, ko vēl nedarīt, sveicinoties ar suni.

Šādi ar svešu suni nedariet!

Ja gribat sasveicināties ar suni, stāviet mierīgi, nolaidiet rokas, aizgrieziet galvu un varat pat ieliekt ceļus sānis – prom no suņa. Ļaujiet sunim jūs apošņāt. Ja suns pieglaužas, neuzskatiet, ka tas ir signāls, lai glaudītu vai bužinātu. Principā – lieciet sunim mieru, tad šķitīsiet miermīlīgāks.

3. Ņemiet vērā, ka ne visi suņi grib draudzēties

Vairākkārt esmu žestikulējusi un saukusi cilvēkiem, lai tie ar savu suni nenāk mums klāt. Šaurās vietās, kur Bite varētu no nācēja nobīties, esmu lūgusi, lai cilvēks pagaida mazu brītiņu, mēs aiziesim. Parasti cilvēks pastāv divas sekundes vai manu lūgumu ignorē. Tikt prom mums izdevās tikai vienu reizi, kad redzot, ka cilvēki tomēr turpina kustēties, stingri un aizkaitināti vēlreiz uzsaucu, lai viņi pagaida.

Ja redzat, ka cilvēks ar suni mēģina tikt no jums un jūsu suņa prom vai suns ir sācis riet, lūdzu, neejiet viņiem pakaļ, ejiet uz citu pusi, un visi būs priecīgi.

4. Kaut jūs paši iekāptu visās kakās, kuras aiz sava suņa neesat savākuši!

Ļaudis, tas nav tik grūti. Savāciet sava suņa kakas!

Doh...

Pati mēdzu nedarīt to, ko rakstu Bites blogā

Pastāstīšu par vakaru, kurā es biju sliktākais suņu cilvēks. Viss notika pēc trakas pastaigas, kurā Bite reaģēja uz pilnīgi visu, ko redzēja un neredzēja. Pirmo reizi nogāzos uz zemes, kad suns kaut kur tesās. Bite bija tik satraukta, ka to pat nepamanīja. Kad beidzot iegājām kāpņutelpā, Bite atkal ielidoja kaimiņu suņa durvīs, pielīmējās grīdai un traki rēja. Šķita, ka tam jau bijām tikušas pāri, bet izrādījās, ka ne. 

Man neizdevās pievērst viņas uzmanību, es lidoju augšā pa kāpnēm, stipri vilku suni sev līdzi līdz nākamajam kāpņu laukumam. Tad, izdvešot kaut kādas neartikulētas skaņas, dusmās lēkāju pa zemi. Bite no manis nobijās. Ierāva galvu plecos, pieplaka tuvāk grīdai un ļoti ātri skrēja augšā pa kāpnēm. 

Istabā uzreiz paķēra savu mīļāko rotaļlietu – Briedīti – un nevis, kā parasti, staigāja ar to pa māju, luncinot asti, bet atnesa to briedi man (tas patiesībā ir alnis, tam ir viens rags, bijušas vairākas operācijas un ielāps pa visu vēderu).

Bite un viņas Briedītis

Tas bija vakars, ko es neaizmirsīšu. Jutos ļoti, ļoti, ļoti slikti, man bija un joprojām ir drausmīgs kauns. Rakstu blogus, mācu visus dzīvot un pati tā nododu supersuni Biti. Nekad mūžā, ja vien kaut kas tāds nebūtu jādara, lai glābtu sunim dzīvību, nekad mūžā es tādu Bites skatienu vairs negribu redzēt.

Riešanai pie kaimiņu suņa durvīm esmu atradusi pagaidu risinājumu, kas joprojām strādā. Gan ejot lejup, gan augšup pa kāpnēm, Bitei priekšā uz katra otrā vai trešā pakāpiena metu kārumus (došanai no rokas viņa kāpņutelpā vairs netic, zina, ka gribu viņu kaut kur aizvilināt) un saku "meklē". Viņa ēd gaļu un par kaimiņu suni nedomā. Tagad kaimiņu suns var pat riet un Bite neskrien pie viņa durvīm.

Savukārt Bites lielais satraukums par cilvēkiem, mašīnām, velosipēdiem, putniem tolaik bija saistīts ar veselības problēmām – sāpēja vēders, niezēja āda un viss viņai kaitināja. Šobrīd ir daudz, daudz labāk. Suns vesels, un cilvēki, ja vien tie nemaršē viņai virsū un, viņasprāt, neizskatās īpaši dīvaini (jocīga gaita, biedējošs apģērbs, skaļa klaigāšana), Bitei neinteresē.

Ar satraukumu par citiem suņiem strādājam, un kaut kas tiešām jau ir izdevies, bet par to kādā citā blogā. Vārnas gan ir ienaidnieks ļaunākais, tās apēd ēdienu, ko Bite gribētu atrast, un tas nu nekādi nav pieļaujams. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti