Bruno pēc ķepas zaudēšanas prot pilnvērtīgi atgriezties dzīvē un iedvesmot apkārtējos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Suns, kas dzimis laimes krekliņā, tā par savu Bruni saka profesore Ausma Cimdiņa. Pirms diviem gadiem suņuks pakļuva zem zāles pļāvēja un zaudēja ķepu, taču varēja būt arī ļaunāk. Tagad viņš dzīvo pilnvērtīgu suņa dzīvi un iedvesmo apkārtējos.

Brunis Latvijas Universitātes profesores Ausmas Cimdiņas ģimenē ienāca pirms četriem gadiem. Ik vasaru, kopā ar saimniekiem, viņš dodas uz Vecpiebalgu, kur tad arī pirms diviem gadiem notika traģiskais negadījums. Todien, neko ļaunu nenojauzdams, Brunis ieskrēja kaimiņu pļavā, taču jau pēc pāris sekundēm viņa dzīve mainījās.

"Zāles pļāvējs, nevis tas mazais mauriņa pļāvējs, bet tas lielais. Es viņu nepaspēju novaldīt, viņš skrēja pakaļ un tur tas viss notika. Viņam tas bija šausmīgs trieciens. Domāju, mīļā stundiņ! Bija tāds kliedziens un tad ar visām trīs kājām... Droši vien, ka bija šokā un nemaz sāpes nejuta, atskrēja uz mājām. Protams, ka šoks neiedomājams, kaut ko tādu es dzīvē nebiju redzējusi," atceras profesore Cimdiņa.

Ausma apzinājās, ka jūtām vaļu nedrīkst ļaut, jo katrs mirklis varēja būt izšķirošs. No zeķubiksēm izveidoja žņaugu, nosēja kāju un veda Bruni uz Madonu pie veterinārārsta. Tika veikta operācija, un tikai pateicoties veterinārārstu profesionalitātei, Bruni izdevās glābt. Pēc tam sekoja garš un smags rehabilitācijas process.

"Tas bija tāds īsti riebīgs laiks, jo šie ir ūdens suņi, un mums blakus ir dīķis. Dīķī nevar laist, jo brūce samirks. Tā vasaras nogale bija traka. Tā kā es to biju uzņēmusies, neviens ar viņu nakts vidū augšā necēlās.  Abi, viens uz otru dusmodamies, ņēmāmies kādu laiku, kamēr viņam tā kāja apdzija un viņš ar to samierinājās. Pārdzīvojums dikti liels. Redz kā, Brunis klausās un saprot, ka par viņu runā. Jā, Brunis visu to atceras, kā mums gāja," glaudot suni atmiņās kavējas Ausma CImdiņa. Viņa stāsta, ka ne visi toreiz bijuši tik pretimnākoši kā Madonas vetārsti. Dažs labs vietējais Vecpiebalgā nekādi nav varējis saprast, kāpēc viņa par katru cenu cenšas glāb Bruni.

"Bet protams, ka tā, kas tad tur ārkārtējs, suns ir suns un cilvēks ir cilvēks. Es īstenībā neatceros to cilvēku, kuram to prasīju, ko tad, lai es ar to suni daru! Pajautāju diezgan rupji.

Teicu, vismaz atnāciet, man palīdziet, man to suni nosist, piedošanu par tādu izteikšanos. Bet šis atbildēja: neuztraucieties, pēc divām stundām tāpat noasiņos. Tā kā tur attieksme tāda ļoti naturāla," spriež profesore Cimdiņa.

Brunis ar savu traumu ir iemācījies sadzīvot un nezinātājs, skatoties uz Bruni, pat nepateiks, ka viņam trūkst pakaļējā ķepa: "Viņš adoptējās. Es domāju, ka varbūt vecākam sunim tas būtu citādi, bet Brunim apkārt ir dinamiska un optimistiska vide. Tāpat arī mazbērni ir apkārt un viņam cilvēki jāsagaida, vai ne Bruno?"

Ausma uzsver, ka ģimenē viņi pret Bruni nekad nav izturējušies kā pret suni ar īpašām vajadzībām. Un varbūt tieši tas viņam arī ļauj dzīvot pilnvērtīga suņa dzīvi.

"Vistrakākais jau ir tas, ka tāda žēlošana un žēlastība, ko tev tur izrāda, ka tu esi tāds likteņa pabērns - ai, cik tevi ir traki! Tas ir savā veidā pazemojoši! Liekas, ka lepnība nav labs vārds un īpašība, bet arī šādas lietas jāvar pārciest un nevajag meklēt attaisnojumu, ka šīs lietas dēļ varu sapīkt un sagaidīt kādu īpašu attieksmi," vērtē Ausma.

Brunis nekad nesapīkst. Ar savu enerģiju un  dzīvesprieku viņš palīdz uzlabot omu arī saimniekiem, ja tiem gadījusies kāda grūtāka diena.

"Nu, protams, suns liek pārslēgties un atgādina par savu esamību, dzīvespriecīgu esamību, tāda uzticība par neko - beznosacījuma mīlestība," emocionāla ir profesore.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti