Ķemeru Nacionālā parka dabas izglītības speciāliste Agnese Balandiņa paskaidroja:
"Šī ir viena no pļavām, ko zinātniski sauc – mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs. Tas ir ļoti specifisks zālāju tips, un Latvijā tādu atlikuši aptuveni 1000 hektāri. Mēs varam iztēloties, ka tas ir ārkārtīgi maz, šie zālāji ir ļoti reti."
Nelielā zemes gabalā pie Lapmežciema norit siena talka, lai saglabātu bioloģiski vērtīgo zālāju. Senāk šādās dzīvotnēs īpašas talkas nebija nepieciešamas, jo cilvēku dzīvesveids mazās piemājas saimniecībās nodrošināja zālāju noganīšanu vai nopļaušanu un siena novākšanu.
Balandiņa norādīja, ka tagad sienu tik mazās platībās nevāc un šādi zālāji pamazām izzūd.
"Nopļautā zāle, ja atstāj to pļavā, veido barības vielas un bagātina augsni. Mainās augsnes sastāvs, līdz ar to tas šiem jutīgajiem kaļķainu zālāju augiem nepatīk un tie pakāpeniski izzūd. Viņiem vajag īpaši nabadzīgo kaļķaina sastāva augsni, un tikai tad tie spēj augt, līdz ar to ir ļoti svarīgi, ka mēs šo novācam," sacīja Balandiņa.
Pat nelielam pleķītim ir nozīme
Viņa paskaidroja: "Ņemot vērā Zemgales aspektu, ka tur pārsvarā dominē intensīvā lauksaimniecība, apkārt ir kukurūzas, rudzu, rapšu lauki, tur katram kvadrātmetram, kur cilvēks mēģina saglabāt dabisko zālāju, ir ļoti liela nozīme no tā aspekta, ka tām sugām ir vieglāk atceļot. Jo sēklām pārceļot pāri milzīgam rudzu vai rapšu laukam no kāda zālāja ir ļoti grūti. Bet ja ir kaut vai 200 kvadrātmetri bioloģiski vērtīga zālāja ik pa brītiņam, tad tas maina visu ainavu."
Speciāliste sacīja, ka aptuveni pushektārā zemes dabas daudzveidība varētu atgriezties gada vai divu laikā un mitrajā zālājā atkal augs arī dažādas orhidejas un virkne citu sugu.
Šoreiz siena talku Dabas aizsardzības pārvalde īsteno kopīgi ar piejūras ciemata iedzīvotāju, kam pieder nelielā pļava.
"Šī pļava, kur mēs atrodamies, ir bijusi pamesta vairākus desmitus gadu. Šī talka ir īsts izaicinājums, mēs pirmo reizi pēc tik ilga laika mēģinām šeit atkal kaut ko darīt, līdz ar to šī pirmā talka ir visgrūtākā. (..) Krūmi, zari, apakšā izveidojusies kūlas kārta, vietām bieza zāle, vietām vispār nav – ir ciņains, nelīdzens," viņa norādīja.
Speciālistus sazvanījis pats pļavas saimnieks, jo viņš bija saņēmis vēstuli, ka viņa īpašumā ir atrasts vērtīgais zālājs, un jautāja – kas viņam būtu jādara, vai kāds var atnākt un parādīt, kā darīt, lai šo zālāju uzturētu.
Mūsu visu vērtība
Zemes gabala īpašnieks, pensionārs Haralds Legzdiņš atzina, ka bioloģiski vērtīga pļava īpašumā ir gan vērtība, gan arī slogs brīžos, kad tā jāapsaimnieko tai atbilstošā veidā, bet talkai trūkst palīdzīgu roku. Viņš arī pārliecināts, ka šādu mitrāju saglabāšana ir ieguvums visai sabiedrībai.
"Gan vērtība, gan apgrūtinājums. Ja jau valsts grib šādas lietas sargāt un saglabāt, varbūt vajadzēja atlaist nodokļus par šo gabalu. Tā ir kopējā vērtība, sabiedrības vērtība. Es jau ne tikai pa saviem zemes gabaliem pāri esmu gājis, tējas vācis. Diemžēl daudz kas ir aizaudzis un iet zudībā," sacīja Legzdiņš.
Brīvprātīgie talcinieki pāris stundās palīdzējuši novākt nopļauto zāli un krūmus. Palīgu vidū šoreiz arī sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra "Sloka" iemītnieki, kurus pavadīja sociālā darbiniece Ilona Ceicāne.
Ceicāne sacīja: "Puišiem, šobrīd darot, rodas interese – kas tas ir, kāpēc mēs to darām, kāpēc mēs to aizsargājam. Mēs šajās dienās arī apspriedām, kāpēc jādara brīvprātīgi. Kāds atteicās, kāds pieteicās. Kas tas ir brīvprātīgi, par velti strādāt. Kad izrunājām, ka tas ir mums, mūsu dabai, tad visi labprāt [atsaucās]."
Bioloģiski vērtīgo zālāju saglabāšanas siena talka plānota šodien arī citā īpašumā Klapkalnciema apkārtnē, un brīvprātīgie tai var pieteikties Dabas aizsardzības pārvaldē.
