Sešus gadus vecais Ūsiņš vienmēr ir bijis Ligitas kundzes acuraugs. Samīļots un vienmēr labi pieskatīts. Taču kādu dien runčuks pamanījās izkāpt pa atvērto virtuves logu un atpakaļ vairs neatnāca. "Mēs visas mājas apstaigājām, taču viņa vairs nebija. Man teica, ka kāds viņu ir pārņēmis, jo viņš ir mīļš!" sacīja Ligita.
Ligitas kundze apjautājās visiem, taču neviens viņu nebija redzējis. Lai gan tuvākie draugi centās sievieti pārliecināt, ka ir jāatvadās no Ūsiņa, viņa turpināja ticēt.
Ligitas kundze ir pārliecināta, ka liktenis viņai ir ļāvis piedzīvot brīnumu, jo viņas mīļais runčuks atkal ir kopā ar viņu.
Pēc gandrīz gadu ilgas prombūtnes Ūsiņš atradās. Viņš tika atrasts uz ielas un tika nogādāts dzīvnieku patversmē. "Viņš nāca kā tāds varonis (..) Es viņu paņēmu rokas, un viņš tā sāka murrāt," atminas Ligita.
Ligitas kundze teic, ka droši vien nekad nespēs aizmirst to mirkli, kad pēc tik ilgas neredzēšanās atkal satika savu Ūsiņu.
Kur Ūsiņš bijis visu šo laiku, tā arī Ligitas kundzei nav izdevies uzzināt. Taču viņa ir pateicīga visiem, kuri viņam ir devuši patvērumu un palīdzējuši grūtā brīdī, jo diezin vai bez cilvēka palīdzīgās rokas mājas kaķim būtu izdevies pārziemot uz ielas. "Kā viņš varēja izdzīvot? Droši vien kaut kur piegāda un paēda. Kaut kur jau viņš ēda!" sacīja Ligita.
Ligitas kundze ir bezgala laimīga, ka Ūsiņš atkal ir ar viņu, jo vientulība, ko viņai nācās piedzīvot runčuka prombūtnē, bijusi neizturama.
Pēc atgriešānās arī pats Ūsiņš ir ļoti mainījies. Ja agrāk viņš labprāt un bieži izrādīja savu neatkarību, tad tagad tā vien alkst pēc saimnieces uzmanības.
