Jebkurš atkritums kādreiz ir pildījis kādu funkciju, arī azbestu cilvēki kopš seniem laikiem ir izmantojuši saimniecībā. Kā norāda vides eksperte Jana Simanovska, senie romieši izmantoja pat azbesta galdautus. Pēc lielajām dzīrēm, kad ļaudis negribēja mazgāt traukus un tīrīt galdautus, tajos savilka kopā visu, kas bija uz galda, un iemeta ugunī – kad kauli un citi pārpalikumi sadega, galdautu nopurināja un lietoja atkal! Taču azbestu izmantoja ne tikai dzīrēs – tas rada pielietojumu arī cīņās. "Azbestu pat izmantoja mūmiju iebalzamēšanai. To izmantoja, piemēram, bruņinieki savos dzelzs tērpos. Spānijas saulē viņi pārkarstu, tāpēc tērpos bija iestrādāts azbests, lai izolētu no karstuma," skaidro Simanovska.
Par azbesta iespējamo kaitīgumu sāka runāt tikai 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Un tikai šī gadsimta sākumā Eiropā aizliedza to izmantot. Tas gan nenozīmē, ka viss azbests no māju jumtiem un sienām ir izzudis. "Precīzas aplēses, cik daudz tā ir, nav mūsu rīcībā, tāpēc LIFE projekta ietvaros mums ir paredzēts pētījums, lai novērtētu un saprastu, cik tad ir jumtu, kuros izmantots šīferis, kas satur azbestu, un kādos laika periodos tie potenciāli būtu nomaināmi," norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.
Tas, ka azbesta šīferi vairs nevar lietot, nenozīmē, ka uz jumtiem esošais nekavējoties jānoplēš. Ja tas pilda savu funkciju, tas var palikt, tiesa gan, tas tik un tā kādreiz būs jāsūta pelnītā atpūtā.
"Ļoti svarīgi, kādā veidā šos jumtus noņem. Vai tiek ievērotas visas drošības prasības? Tas būtu jādara cilvēkiem, kas zina, kā to pareizi darīt, lai neradītu daudz putekļu un iespējami maz traumētu noņemamo plāksni," uzsver Vesere.
Tātad mest šīfera plāksnes lejā no jumta un skatīties, kā tās plīst, nav pieļaujami, jo katra plaisa nozīmē azbesta daļiņu izplatīšanos gaisā, ko paši elpojam. Tāpat nav pieļaujama šīfera izmantošana ceļa seguma "uzlabošanā" vai dobju iekārtošanai. Azbesta daļiņas ir bīstamas veselībai, jo tām ir ļoti garas un šauras šķiedriņas. "Tās ir kā ārkārtīgi šauri diedziņi, kas mūsu organismā var nonākt pat caur ādu. Tie ieduras, nonāk organismā, asinsritē. Visbiežākais ceļš, kā azbesta daļiņas nonāk organismā, ir ieelpojot.
Tā kā tas ir arī ļoti izturīgs materiāls, brīdī, kad tas ir nonācis mūsu plaušās, tas tur arī iekārtojas uz mūžu," skaidro Simanovska.
Tā kā azbesta daļiņa ir kā šaura un gara adata, plaušās un citos orgānos ap to veidojas dažādi apaugumi, rētaudi. Pēc 15-20 gadiem tie var pāraugt ļaundabīgos audzējos.
Šīferis ir viens no bīstamajiem atkritumiem, ko cilvēki dažādu iemeslu dēļ mēdz izgāzt dabā. Gadījumos, kad redzam dabā esošu šīfera kaudzi, Valsts Vides dienesta Operatīvā koordinācijas centra direktors Elmārs Jasinskis aicina izmantot "Vides SOS" aplikāciju. Ja tās nav, tad vieta no dažādām pusēm ir jānofotografē un jāpievieno tās koordinātas, nosūtot Valsts Vides dienestam uz e-pastu [email protected].
Arī tad, ja nav iespējas vietu fiksēt fotogrāfijā, par vietu ir jāziņo, norādot savu kontakttālruņa numuru, lai vajadzības gadījumā Valsts Vides dienesta darbinieki varētu precizēt atrašanās vietu. Pēc tam zemes īpašniekam tiks uzlikts pienākums piesārņojumu novērst. Atrast piemērotāko uzņēmēju, kas nodrošina šīferu kā bīstamo atkritumu savākšanu, var mājaslapā www.skiroviegli.lv. Azbestu saturošu atkritumu pieņemšanas vietas ir visā Latvijas teritorijā.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
