„Šeit mums ir -80 grādu saldētava, kur tiek uzglabāti gan audi, gan izdalītais DNS. Saņemam no medniekiem paraugus,” stāsta ģenētiķis Dainis Ruņģis, rādot saldētavu, kur nonāk no nomedītajiem dzīvniekiem ņemtie ģenētiskie paraugi. Tie ir nelieli muskuļu audu gabaliņi. Prāvā saldētava atrodas mežzinātnes institūta „Silavas” laboratorijā Salaspilī. Ģenētiskie paraugi vairs nav jāsūta uz Igauniju, viss notiek tepat Latvijā.
Latvijas ģenētiķiem šis ir pirmais pētījums ar dzīvnieku DNS. Iepriekš laboratorija pārsvarā pētījusi augu sugas, īpaši meža kokus. Taču Ruņģis norāda, ka darbs ar dzīvnieku DNS nemaz nav tik atšķirīgs: „Principā reiz, kad DNS izdalīts, visi procesi, metodika, analīze ir gandrīz vienādi kā dzīvniekiem, tā augiem. Laboratorijas darbi un analīze ir vienādi. Protams, analīzē ir citi akcenti, jo dzīvnieki var pārvietoties, salīdzinot ar koku sugām, kas nevar pārvietoties.”
Pētījumu veic par Eiropas Sociālā fonda naudu, un Latvijas pētnieki plāno veidot savvaļas sugu ģenētiskā monitoringa sistēmu.
Pētījuma galvenie varoņi ir dzīvnieki, par kuriem jau iepriekš vākti dati - vilki, lūši un staltbrieži.
„Ja mēs līdz šim zinājām par Latvijā nomedītajiem vilkiem, lūšiem - kur dzīvoja, cik veci bija, mātītēm - cik pēcnācējus viņas radījušas, vai piedalījušās vairošanās procesā, - tagad ceram uzzināt, kāda ir radniecības pakāpe starp dažādiem indivīdiem - vilks, kas ir nomedīts šogad, ir potenciāls pēcnācējs savai mātei, kura nomedīta pagājušogad,” skaidro pētījuma zinātniskais vadītājs, zoologs Jānis Ozoliņš.
Noskaidrojot šo dzīvnieku ciltskokus, būs redzams, kā populācija atjaunojas. Varēs arī uzzināt, cik lielā mērā šie dzīvnieki ir tā dēvētie Latvijas aborigēni un cik daudz sajaukušies ar kaimiņiem.
Tātad arī - pamatotāk spriest, cik apjomīga ir mūsu zvēru populācija. Ozoliņš stāsta, ka dati būs praktiski noderīgi nākotnē: „Tāpat nezinām, kas notiktu, ja Latvijas teritorijā kādu iemeslu pēc rastos barjeras, ko dzīvnieki nevar pārvarēt, piemēram, šis ātrvilciena maršruts, kas ieplānots nākotnē un sadalīs Latviju divās daļās un diez vai varēs nodrošināt tik veiksmīgu migrāciju, kā ir šodien.”
Pētījums ļaus sekot līdzi tam, kā notiek sugas mainība un kā dzīvniekus var ietekmēt, piemēram, šādas dabiskas barjeras. Ja teritorijas kļūs sadrumstalotākas ar žogiem vai citiem šķēršļiem, iespējams, būs jāmaina medību stratēģija vai arī jādomā par dzīvniekiem īpaši domātām pārejām. Jau iepriekš bijuši signāli, kas liecina, ka varētu pamainīt medību stratēģiju.
Proti, jau iepriekš izpētīts, ka vilki Latvijas austrumos mēdz būt augumā lielāki nekā Latvijas rietumu daļā mītošie. „Sagaidāms, ka cēlonis ir tāpēc, ka Latvijas rietumos ienāk vairāk vai mazāk intensīvas populācijas pārstāvji no Krievijas, Baltkrievijas, bet Kurzemes populācija tiek intensīvi medīti. Tā ir vispār zināma parādība, ka ilgstošas medību slodzes rezultātā ķermeņa izmēri sarūk,” skaidro zoologs.
Ozoliņš pieļauj, ka, iespējams, šobrīd mednieki lielos plēsējus Latvijas austrumos medī pārāk intensīvi, un tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Jo līdzās kaimiņvalstī plēsējus medī maz, un asinis sajaucas.
Savukārt staltbriežus svarīgi pētīt, jo Latvijā tā ir pilnībā cilvēka atjaunota suga. Turklāt šos dzīvniekus joprojām mēdz ievest no citām valstīm. Tāpēc tagad pētnieki šķetinās staltbriežu radurakstus un meklēs, vai nav starpsugu sajaukums. „Starpsugu sajaukumi, visticamākais, ja ir, nākuši pēdējā laikā, kad mēs esam ES un pēc neatkarības atgūšanas, un lielākais drauds, ka tie varētu būt nākuši no Anglijas - sika briežu, plankumaino briežu hibrīdi, šīs abas sugas krustojas savā starpā,” stāsta projektā iesaistītais medību speciālists Jānis Baumanis. Baumanis piebilst, ka sika brieži ir krietni mazāki augumā nekā staltbrieži.
Pētnieki arī norāda, ka viņi noteikti nav pret infrastruktūras attīstību, taču pētījums dos būtiskas, pamatotas zināšanas, ko varēs likt lietā plānojot. Vēl jāpiebilst, ka pētījumā Latvijas pētnieki sadarbojas ar Tartu Universitāti.
