Bebru apsaimniekotajos mežos kalst koki un aizaug ezeri; risinājuma pagaidām nav

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Pečora ezers atrodas netālu no Madlienas, pāris simtu metru attālumā no Rīgas – Ērgļu šosejas. Apkārt ezeram plešas purvājs, tādēļ ezera krasti praktiski nav apdzīvoti.

Gintam Rudzītim Pečora ezera malā atrodas dzimtas mājas, un viņš pēdējos gados novērojis, ka koki apkārtnē kalst arvien vairāk.

Saimnieks rēķina, ka bebru darbības rezultātā viņam nokaltuši 10 hektāri meža.

„Es esmu ar to it kā samierinājies, bet, ja tā darbība notiek tālāk un bebrs te ir galvenais, un man dzīve jāpakārto viņam, tad es neesmu ar mieru,” viņš saka.

Darbība arī notiek tālāk. Pēdējā laikā sākušas kalst priedes. Liela daļa no tām atrodas „Latvijas Valsts mežu” (LVM) apsaimniekošanā. Tādēļ kopā ar Gintu un LVM pārstāvi Jāni Grīsli „Vides fakti” dodas apsekot teritoriju. Var redzēt, ka krastmalā un uz salām viens pēc otra kalst koki. „Lai arī Pečora ezers ir dabas aizsardzības objekts, tomēr patīkamāk, ja tā tuvumā ir augošs mežs.

Pa kādam nokaltušam kokam netraucē, bet šeit problēma iziet no dabas aizsardzības rāmjiem plašāk,” saka LVM Vidusdaugavas mežniecības Ogres iecirkņa vadītājs Jānis Grīslis.

Pie šādas situācijas vainojami bebri.

Augumā necilais dzīvnieks var uzbūvēt tādas celtnes, ka pat ezeram nākas piekāpties tā priekšā. It kā jau nebūtu problēmu dambi nojaukt un visa problēma tiktu atrisināta, tomēr pie Pečora ezera tas nav izdevies – zemes gabali pieder vairākiem īpašniekiem: citi savu upītes posmu atbrīvo no dambjiem, citi ne.

„Saimniekam ir jāuztur kārtībā. Tas nozīmē, ka jānodrošina, lai bebru darbība netraucētu citiem īpašumiem, un ir jāizvāc pielūžņojums, sakritušie koki tā, lai būtu nodrošināta ūdens plūsma prom pa meliorācijas sistēmu,” stāsta LVM Mežu infrastruktūras speciāliste Kristīne Ansone.

Viena iespēja, kā panākt, lai bebri nenobloķē izteku, ir saimniekam noslēgt līgumu ar kādu no mednieku kolektīviem. Mednieki gan atzīst, ka bebru medības ir laikietilpīgas un nekādu peļņu nesniedz.

„Īpašnieki grib pārāk daudz no mednieka – lai mēs viņu īpašumus uzraudzītu un pat apsaimniekotu. Sadarbība kādreiz neiznāk. Arī šajā gadījumā ar vienu īpašnieku neiznāca noslēgt līgumu, jo viņš prasīja divas reizes nedēļā apsekot, jaukt dambjus,” norāda mednieks Kārlis Antonovs.

Grūti spriest, kādēļ saimnieks nav spējis vienoties - vai tas ir apkārtējo kaimiņu un mednieku kolektīvu strīds vai kas cits, bet rezultāts ir tāds, ka koki kalst. Arī valsts institūcijas applūstošajiem neko nevar palīdzēt. LVM vecākais mežzinis Māris Balodis pauž, ka nav iespējams piespiest mežu īpašnieku izjaukt dambjus.

Ja saimnieks, uz kura zemes atrodas dambis, nesadarbojas ar pārējiem, tad vienīgais risinājums ir tiesa. Cik ātri strādā Latvijas tiesas, nevienam nav noslēpums.  Daudzās Latvijas vietās bebri pastrādājuši līdzīgus darbus, pagaidām neviens nav aprēķinājis cik hektāru mežu valstī šādā veidā katru gadu nokalst. „Latvijā tā ir visai izplatīta problēma. Tipiska problēma -  ļoti daudzi īpašnieki ir aizbraukuši ārpus Latvijas, viņi par saviem īpašumiem nerūpējas. Tur viss ir palicis tāds, kāds ir palicis, neviens neapsaimnieko, un bebri vairojas,” saka Ansone.

Arī Grīslis apstiprina, ka sarakstē ar privātajiem īpašniekiem tiek patērēts ļoti daudz laika. Taču ne vienmēr viņi ir gatavi sadarboties.

Rezultātā bebru dambju likvidēšana prasa gadus, nevis mēnešus. Medniekiem ir savi priekšlikumi, kā situāciju vērst par labu. „Ja tiešām darbotos ne tikai uz papīra, bet reāli dzīvē iedibinājums “Medību koordinācijas komisija” pie pašvaldībām, jo tieši pašvaldības zina savu teritoriju vislabāk,” saka Madlienas medību kolektīva vadītājs Armands Praličs. ''Ja meža īpašnieks zinātu, ka viņš var griezties pašvaldībā ar lūgumu nodot tālāk informāciju medību kolektīviem, tad bebru skaita ierobežošana, kur viņš nodara postījumus, būtu daudz efektīvāka,” norāda Praličs.

Ja vērtē no dabas viedokļa, tad realitātē bebri kaitē tikai cilvēkam – zemes īpašniekiem, ezera pārplūšana par labu nāk gan zivīm, gan ūdens putniem. Arī aļņiem patīk šāda vieta. Kāds iegūst, kāds zaudē, arī nokaltušo priežu vietā ar laiku iesējas ūdensizturīgāki koki.

No otras puses, caurtece ezerā ir vajadzīga, lai tas neaizaugtu. Saistībā ar Pečora ezeru „Vides faktiem” izdevās kopā sapulcināt ieinteresētās puses un ir cerība, ka šeit, iesaistoties arī pašvaldībai, kopīgu risinājumu izdosies atrast.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti