Pavisam netālu no Zemgales kultūras pils Slampē jau vēsturiski ir vairāki dīķi, ko ieskauj nokarenie vītoli. Vasarā tā ir iemīļota atpūtas vieta iedzīvotājiem, bet šopavasar bebri to vienā naktī pārvērtuši īstā postažā. Uzrunāto iedzīvotāju viedoklis ir visai dažāds, bet vairums tomēr labprātāk vēlētos no tiem atbrīvoties.
„Cik te smuki koki auga, viņi visus ir apgrauzuši… Un liek taču tos žogus, un tik un tā viņi grauž. Tas ir liels posts,” satraucas Slampes iedzīvotāja Inese.
Mēģinot glābt to, kas glābjams, apgrauztie koki nosmērēti ar darvu un aptīti ar sietu, bet daudz līdzējis tas nav.
„Viņi mierīgi pārvietojas no dīķa uz dīķi, un, ja vienā vietā ir kas pasargāts, viņi pārvietojas tur, kur nav pagūts. Viņi ir ļoti drosmīgi, un viņiem ir savs skatījums uz Slampes centra teritoriju, kas nesakrīt ar ainavu arhitekti,” spiesta atzīt Slampes pagasta pārvaldniece Dace Pole.
Sabojāti ir ne vien koki, bet arī visa krasta zona, kurā izraktas milzu bedres, kas var apdraudēt atpūtnieku drošību. Dažkārt bebri ''vakariņās'' dodoties arī pie pāri ielai augošajiem augļu kokiem.
„Jā, viņi iet tālu, vismaz 100 metrus no ūdens. Jo ilgāk viņi dzīvo, jo vairāk pierod pie cilvēku darbības un pie tā, ka nekas slikts par to viņiem nav, un aizvien tālāk dodas,” negantnieku raksturu izklāsta Jānis Ozoliņš, mežzinātnes institūta ''Silava'' pētnieks. Sodīt vai atbrīvoties no nelūgtajiem ciemiņiem gan esot gandrīz neiespējami, jo, ja dīķi ir savienoti ar upju tīklu, tie atgriežas noskatītajā vietā.
„Tur ir jāizdomā kāds viltīgs, asprātīgs veids, kā ar viņiem sadzīvot un samierināties. Vai tā būtu vērtīgāko koku īpaši rūpīga iežogošana, varbūt pat kaut kāda papildus barības koku stādīšana, bet vaļā no viņiem netiks,” saka Ozoliņš.
Jāpiebilst, ka vienā dienā bebrs apēd no 3-3,5 kilogramiem barības un priekšroku dod mīkstajiem lapu kokiem.
