Slapjumu pieaugums savukārt veicinājis ne vienas vien ar ūdeņiem vairāk vai mazāk saistītas augu un dzīvnieku sugas daudzuma augšupeju. To jau pieminēju savā nesenajā stāstījumā par gaigalām. Un nu pieminu atkal, jo tas attiecas arī uz šī vēstījuma galvenajām varonēm – uz dzērvēm. Bebri rada daudzas ideālas vietas dzērvju dzīvei ligzdošanas periodā.
Pēdējos gadu desmitos, pateicoties bebru skaita būtiskam pieaugumam un šo grauzēju darbībai, dzērvju skaits mūsu valstī ir krietni gājis uz augšu. Laika gaitā Latvijā noticis dzērvju populācijas uzplaukums. Nu viņas ligzdo ne vien purvos (kā senāk), bet arī citos biotopos, tostarp, bebrainēs.
Gājputnu simbols
Kurš gan mūsdienās nav redzējis dzērves?! Dzērves: garkaklaini, garspārnaini, garkājaini, garknābjaini putni.
Dzērves: lielā mērā Latvijas gājputni – simboli. Šīs sugas pārstāvji ir mūsu gājputnu uzkrītošākās daļas jeb redzamākās, dzirdamākās daļas pārstāvji.
Savus sezonālos pārlidojumus gājputni dzērves veic prāvās kompānijās, pat baros. Migrējošas dzērves allaž lido sasaukdamās; nereti jau iztālēm, pirms vēl ieraugāmas pašas lidotājas, pamalē saklausāmas viņu viegli atpazīstamās, skaļās balsis – kā trompetes. Lielākus attālumus šie putni lidojumā pārvar, sarindojušies glītos kāšos, retāk – slīpās rindās. Tas ir īpašs pielāgojums kolektīvai enerģijas taupīšanai.
Latvijas dzērves rudens ceļojumu uz siltajām zemēm pamazām iesāk jau augusta beigās, vārdu sakot, agri, bet visaktīvāk migrē septembrī. Viņām piebiedrojas no ziemeļiem Latvijai cauri lidojošās sugasmāsas. Katru rudeni Latviju šķērso tūkstošiem dzērvju – caurlidotāju.
Daļa dodas pārziemot uz Eiropas dienvidiem, bet daļa lido tālāk – līdz Āfrikai (uz Nīlas augšteci).
Caureļojošo, promceļojošo putnu bari daudzi vienkop bieži vien pulcējas gadu no gada vienās un tajās pašās vietās. Tur ir, ko redzēt! Un – tur ir, ko dzirdēt!
Emocionāli noskaņoti cilvēki rudeņos, skumji vērdamies debesīs, pavada aizlidojošās dzērves. Pavasaros viņi gaida dzērves atgriežamies. Gaida un sagaida.
Dzērves ir aukstumizturīgi, sīksti dzīvnieki, tāpēc pirmie no siltajām zemēm atpakaļ atlidojušie šīs sugas pārstāvji parasti ieraugāmi agri – martā, dažu gadu jau februārī.
Laikā, kamēr vēl Latvijā trūkst daudzveidīgas barības, ceļā nogurušajām dzērvēm ļoti nozīmīgs enerģijas avots ir spirdzinošās pērnās dzērveņu ogas.
Dzērvenes – jeb "dzērvju-ogas" – savu nosaukumu, visticamāk, ieguvušas tāpēc, ka viņu mētras aug tur, kur bieži uzturas dzērves – sūnu purvos. Augi nosaukti putnu vārdā.
Pēc atpūtas sāk izrādīties
Nedaudz atpūtušies pēc garā ceļa, saēdušies pārziemojušās dzērveņu ogas, putni izrādās. Daļa dzērvju, starp citu, jau pārlidojuma laikā pamanījušies sadalīties pāros. Nu top ieraugāmi viņu pārošanās rituāli – savdabīgās "dejas", kuru laikā dzērves cita citai īpaši demonstrē savas impozantās krāšņumspalvas, kas klāj viņu garo spārnu galus un īso asti. Ar cilvēka aci vērtējot, dzērve – graciozs putns.
No daudzveidīgajām pavasarīgajām dzērvju atrakcijām aizkustinošākās, protams, ir tās graciozās dejas,
ko izpilda tēviņš, "aplidodams" (pareizāk sakot, aplēkādams) savu mātīti. Kā nekā: šīs sugas putni veido stabilus, gadiem noturīgus pārus.
Katram pārim ir sava iecienīta dejošanas un ligzdošanas teritorija, visbiežāk – kādā aizaugušā dīķmalā, slīkšņainā purvā, bebrainē.
Riesta izdarības bez kliedzieniem, – tas nav dzērvju garā! Dejošanu pavada skaļās spēcīgās, spalgās, griezīgās balsis.
Bez pretošanās atdot ligzdošanai nolūkotu teritoriju citiem tīkotājiem – tas arī nav dzērvju garā! Konflikts par piemērotu vietu – parasta (bet vizuāli iespaidīga) parādība.
Ligzdu vij abi
Atlikām graciozi izdancojušās, skaļi izklaigājušās, vairāk vai mazāk izplūkušās ar konkurējošu pāru pārstāvēm, dzērves ķeras pie galvenā pienākuma. Slapjās, grūti pieejamās vietās uz kādas saliņas vai ciņu kumšķa viņas darina perēkli. Ja reiz izraudzītā vieta būtiski nemainās, perēklis tajā var tikt ierīkots gadu pēc gada. Ligzdu, kas parasti ir sekla iedobe, ko aptver necils valnis no sūnām, dažādiem lakstaugiem un kokaugu lapām, taisa abi pāra putni.
Tiesa, visi pieaugušo dzērvju pāri katru sezonu neligzdo. Turklāt: laikā, kad Latvijā ligzdojošās dzērves jau top aizņemtas ar rūpēm par pēcnācēju gādāšanu, pie mums redzams arī lērums šīs pašas sugas putnu, kam līdz viņu ligzdvietām vēl tālu – caurceļotāji. Katru pavasari (tāpat kā katru rudeni) Latviju šķērso tūkstošiem dzērvju. Var teikt, ka tad mūsu zemē zināmu laiku vērojams zināms sajaukums: vienlaikus izdodas ieraudzīt, izdzirdēt gan mājās šurp jau atlidojušos pie mums ligzdojošos putnus, gan arī caurlidotājus, kas te pa ceļam atpūšas.
Dzērvju dējumā parasti ir tikai divas olas, atsevišķos gadījumos – trīs.
Perē galvenokārt mātīte, taču partneris barību nepiegādā. Tātad reizēm viņai uz kādu laiciņu dējums jāpamet – jāaiziet no ligzdas, lai nedaudz iestiprinātos, izlocītu kājas. Parasti tēviņš mātīti veiksmīgi nomaina, un mātīte pēc tam veiksmīgi atgriežas perēklī, bet... reizēm tomēr nepagūst.
Dūnās tērpti dzērvēni
Ja viss rit gludi, pēc apmēram mēnesi ilguša perēšanas perioda izšķiļas dzeltenbrūnā pūku jeb dūnu tērpā tērpti dzērvēni. Drīz vien viņi atstāj ligzdas apvidu, lai mātes un tēva uzraudzībā dotos pasaulē.
Vecāki apmāca mazuļus atrast ēdienu, atšķirt ēdamo no neēdamā. Vecāki sargā viņus no apdraudējuma. Briesmu gadījumā, paklausot vecāku brīdinājuma saucieniem, bērni vai nu tūdaļ pieplok zemei un sastingst, parasti visai veiksmīgi saplūzdami ar apkārtni, vai pabēg uz drošāku vietu un noslēpjas. Ja nākas glābties bēgot, mazuļi skrien, izpletuši spārnus, lai labāk saglabātu līdzsvaru. Vecāki parasti cenšas aizvilināt ienaidnieku, bet, kad vajag, bezbailīgi metas aizstāvēt savas atvases.
Maz dabisko ienaidnieku
Pašām pieaugušajām dzērvēm Latvijā daudz dabisko ienaidnieku nav. Reti kurš mūsu savvaļas četrkājainis uzdrošinās stāties pretim smailajam knābim (jo mazāk – diviem knābjiem!).
No lidoņiem zināmākie pieaugušo dzērvju ēdāji ir lielie ērgļi, bet nopietnākie pāridarītāji olām un maziem mazuļiem – kraukļi.
Kraukļi regulāri no augšas inventarizē sev zināmās dzērvju ligzdošanas vietas, nereti gūstot garšīgus panākumus.
Vasarā kā kraukļi, tā arī cilvēki var ieraudzīt dzērves dažādās vietās – gan aizaugušos mitrājos, gan dīķos un citos ūdeņos, gan pļavās, gan uz laukiem, gan krūmājos, gan mežos, gan izcirtumos. Tātad – visvisur.
Dzērvju pamatbarība allaž – nelieli dzīvnieciņi, siltās sezonas sākumā samērā iecienīts ēdiens – jaunizdīguši augi, vēlāk – augu daļas, pirmkārt, to augļi, sēklas.
Pārus veido trešajā gadā
Kad vasara aizritējusi, jaunās dzērves izaugušas. Viņu izmērs daudz neatpaliek no vecāku lieluma, taču apspalvojuma krāsa gan vēl ir atšķirīga: izaugušai, bet joprojām nepilngadīgai dzērvei – brūna galva. Un arī balss atšķirīga: jaunie, pirmo gadu dzīvojošie putni nespēj radīt skaļos, griezīgos (īstos) dzērvju kliedzienus, viņi vien svilpj – svilpj pīkstoši, aprauti, tomēr skaļi.
Pārus pirmo reizi dzērves izveido tikai savas dzīves trešajā gadā. Tā nu tas ir: tie pieaugušie jeb izaugušie putni, kuri vairs nav brūngalvji, taču vēl nav sasnieguši dzimumgatavību, protams, nevairojas. Toties viņi vasarā pulcējas īpašos – neligzdotāju – baros. Tādu nav maz.
Ja paveicas, dzērve var nodzīvot garu mūžu – pat vairākus desmitus gadu.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
