Kādreiz Baltijas jūras vietā atradās milzīgs ezers, un tikai pēdējos 10 000 gados te ir ieplūdis no okeāna sāļāks ūdens. Senāk daudziem cilvēkiem jūrā pieejamie resursi bija izdzīvošanas pamats: lieli zivju lomi, klēpji ar dzintariem. Tomēr pamazām viss mainās – gan klimats, gan cilvēks laikus nav spējis apstāties un no jūras paņēmis pārāk daudz. Ir slikti, bet nav tik traki, ka jūra būtu pavisam nedzīva un piesārņota.
Ķīmiskie ieroči
Padomju laikos, kad īsti nebija, kur likt ķīmiskos ieročus un atkritumus, tos nogrūda tālu no acīm, proti, Baltijas jūras dibenā. “Nevienam īpaši negribas neko celt augšā un sākt rakņāties. Aprēķinātais laiks, cik ilgi čaulītes paliks neizrūsējušas, ir beidzies pirms pārdesmit gadiem. Bijuši pētījumi, kas parāda, ka lādiņi ir izrūsējuši, mucas ir izrūsējušas un tur to vielu vairs nav,” stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadošais pētnieks Juris Aigars.
Tas nozīmē, ka ķīmiskās vielas jau sen nokļuvušas ūdenī. Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) iesaka uzmanīties galdā celt Baltijas jūras lasi un mencu aknas. “Gan Baltijas jūras lasī, gan mencu aknās bieži vien konstatē maksimāli pieļaujamo dioksīna normu,” stāsta PVD vecākais eksperts Andris Vaiders.
Aļģes “apēd” skābekli
Vēl viena lieta, kas satrauc ne vienu vien cilvēku, kam ir saistība ar jūru, ir eitrofikācija. Šis process Baltijas jūrā novērojams jau no pašiem pirmsākumiem, bet šobrīd ir krietni vien sliktāka situācija.
“Eitrofikācija ir process, kad ir pārāk daudz saaug aļģu. Aļģēm pašām par sevi nav ne vainas. Bet tāpat kā, ja mēs saēdamies par daudz, ir slikti, tad arī jūrai, ja ir par daudz šo aļģu, ir slikti. Kaut kādā mirklī šīs aļģes atmirst, un ir nepieciešams skābeklis, lai tās noārdītu. Un tad sākas nepatikšanas, jo skābeklis ir nepieciešams arī citiem dzīvajiem organismiem,” skaidro Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Elīna Kolāte.
Rezultātā jūrā 45 tūkstošu kvadrātkilometru platībā ir mirušās zonas, kur nenotiek nekas. Eitrofikācijas iemesli ir vairāki. Pirmais – kanalizācijas notekūdeņi. Mūsdienās gan uzstādītas modernas attīrīšanas iekārtas un situācija šajā jomā uzlabojusies.
Otrs eitrofikācijas iemesls ir lauksaimniecība. “Problēma ir tāda, ka kvieši uz lauka ēd minerālmēslus, lai labi augtu. Tad uzlīst lietus, un kopā ar ūdeni daļa no minerālmēsliem aizplūst uz upi, grāvi un jūru. Un tur notiek tieši tas pats. Aļģes vai ūdensaugi arī grib ēst minerālmēslus un augt tikpat spēcīgi kā kvieši,” skaidro Kolāte.
Nepietiekama ūdens apmaiņa
Trešais, bet ļoti būtiskais iemels – Baltijas jūrai ir nepieciešama regulāra ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru. Mūsu jūrā ir jāieplūst sāļākam ūdenim, izspiežot veco ārā. “Vēsturiski bijis tā, ka lielās ieplūdes bija diezgan konstanti, gandrīz katru gadu. Tas ir izmainījies. Tagad ap desmit gadiem nekas nenotiek. Ir mazas ieplūdītes, maza apmaiņa notiek Dāņu šaurumos, bet līdz Gotlandei nekas nenonāk,” stāsta Juris Aigars.
Iemesls tam ir klimata pārmaiņas. Lai notiktu ūdens apmaiņa, no Ziemeļjūras puses vairākas dienas nepieciešams pūst konkrēta virziena vējam. Tā vairs nenotiek.
Rezultāts ir slikts. Spilgts piemērs tam ir mencas: “Ir divas populācijas: viena nārsto dienvidos pie Bornholmas, otra nārstoja Gotlandē. Nārstošana ir iespējama tad, ja apakšā ir sāļāks ūdens, ikri grimst, līdz sasniedz līmeni, kur ir neitrāla peldspēja. Ja sāļuma ir par maz, tad ikri grimst cauri visam, ja sāļums ir labs, tad ikri paliek stāvot.”
Tā kā ūdens neapmainās un trūkst skābekļa, ikri nevar izdzīvot. Gotlandes mencu populācija gandrīz vairs nepastāvot.
Arī nozveja spēlē savu lomu. “Ja nozvejas kvotas būtu nedaudz citādākas, vai mencai izdzīvošana būtu veiksmīgāka? Es domāju, ka noteikti. Vai pietiekami veiksmīga? Tas ir jautājums, uz ko es nevarēšu atbildēt. Ja nozvejo katru gadu pusi no populācijas, īsti labi tas nav. Katru gadu pusi vienkārši izņem ārā,” saka pētnieks.
Arī zivīm neklājas viegli
Tikmēr otrā pusē stāv bizness, nauda, darba vietas. Viegli neklājas arī Baltijas jūras lasim. Lai gan katru gadu Latvijas ūdeņos tiek ielaisti aptuveni 600 000 lašu mazuļu, kas izaudzēti mūsu vietējās zivjaudzētavās.
“Mazuļus mēs katru gadu ielaižam vienādā daudzumā, bet tas rezultāts, cik atgriežas, ir mainīgs. Iemesli tiek minēti daudzi: vienu gadu poļi bija izķēruši mūsu lašus, nosaucot viņus par taimiņiem,” stāsta zivju audzētavas "Tome" vadītājs Ivars Putviķis.
Intensīva kuģu satiksme ar citām pasaules malām kalpo par pamatu tam, lai Baltijas jūrā parādītos invazīvas zivju sugas. Piemēram, apaļais jūras grundulis. Tas rada gana daudz problēmu, aprijot lielāko daļu molusku mazuļu.
“Mēs nirstam un veicam video filmēšanu zem ūdens. Pirmie pētījumi bija pirms 10 gadiem. Akmeņi parasti ir apauguši ar zivju ēdamgliemeņiem. Var redzēt, ka tas pārklājumus ir krietni mazāks. Vidēji kādreiz bija 25% pārklājums, tagad ir kādas reizes piecas mazāks,” stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Vadims Jermakovs.
Moluski ir dabiski ūdens attīrītāji. Dabā viss ir līdzsvarā. Tādējādi to skaita samazināšanās izraisīs ķēdes reakciju. “Pirmkārt, vizuāli ūdens kļūs duļķaināks. Duļķots ūdens vairāk zied, uzplaukumi ir biežāk un masveidā. Otrkārt, aļģes, kas dzīvo uz akmeņiem, tādā dziļumā kā iepriekš vairs nevar dzīvot. Aļģes ir labas nārsta vietas reņģēm. Samazinoties nārsta vietu daudzumam, reņģēm nav, kur nārstot,” skaidro pētnieks.
Ar plānotajiem uzlabojumiem nepietiks
Apkārt jūrai esošās valstis, tajā skaitā Krievija, kopīgi vienojušās par pasākumiem, lai stāvokli jūrā uzlabotu – jāattīra notekūdeņi, jāskatās uz pirkstiem lauksaimniekiem, jākontrolē kuģu satiksme. Latvija, piemēram, 30% no savas jūras teritorijas ir noteikusi kā aizsargājamu teritoriju.
“Izstrādājot šo programmu, kas ir apstiprināta valdībā, tika secināts, ka ar tiem pasākumiem, kas ir ieplānoti, ar tiem nebūs pietiekami, lai 2020.gadā sasniegtu labu jūras vides stāvokli. Būs nepieciešami papildu pasākumi. Par to, kādi konkrēti, par to veicam vēl papildu pētījumus un tuvākajā laikā informēsim valdību,” stāsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.
Dabai ir savi limiti, cik no tās var izsmelt un cik daudz cilvēka radīta piesārņojuma tā spēj attīrīt. Izskatās, ka šobrīd mēs esam šos limitus pārkāpuši.
Tādēļ ikvienam ir vērts padomāt, ko var darīt lietas labā – var nepirkt zivis, kuru sugas jūrā ir apdraudētas, var iegādāties, piemēram, bioloģiski audzētu pārtiku, nevis to, kas pārkaisīta ar minerālmēsliem. Un jau būs nedaudz labāk.
