Zināmais nezināmajā

Mazzināmā spradzene. Olu čaumalu izmantošana mākslīgo kaulu sintēzē

Zināmais nezināmajā

Pētniece: Ceļojumi senatnē nebija viegla padarīšana, vairāk saistīti ar izglītošanos

Zemūdens kartēšana: Jauns posms Baltijas jūras izpētē

Baltijas jūrā pēta tās dziļākos slāņus

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Baltijas jūras dziļākajos slāņos notiek īpaša izpēte, kas ļaus pētniekiem gūt pilnīgāku priekšstatu par to, kādi dzīvnieki to izvēlējušies par savu mājvietu, Latvijas Radio raidījumam “Zināmais nezināmajā” stāstīja Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošais pētnieks Juris Aigars, pētniece Solvita Strāķe un zinātniskā asistente Anete Fedorovska.

Jauns posms Baltijas jūras izpētē

Līdz šim ir pētīta, kartēta un izzināta piekrastes teritorija, bet šobrīd pētnieki pievērsušies jūras dziļākajiem slāņiem un sēkļiem.

„Mēs meklējam to daļu, kur atrodas dažāda lieluma akmeņu krāvumi un sēkļi, kas pirmo reizi tiek pētīti tik detalizēti. To mēs redzam pēc padomju laikā veidotajām ģeoloģiskajām kartēm,”  skaidroja Solvita Strāķe, piebilstot, ka šobrīd iebraucot jūrā un to kartējot ar mūsdienu metodēm, var redzēt, ka tā dēvētie sēkļi ne tuvu neatbilst esošajam priekšstatam par smilšu sēkļiem, jo tos veido akmeņi, to krāvumi, tiem mijoties ar smilšu laukumiem.

Donorbanka piekrastei – gliemenes

Baltijas jūrā tiek pētītas arī gliemenes. Institūta zinātniskā asistente Anete Fedorovska pastāstīja, ka zemūdens izpētes veikšanai vispirms tiek veikta filmēšana, nolaižot 50 m dziļumā kameru, ar kuru tiek reģistrēts video novērojums, attiecīgi reģistrējot novērojumus protokolā. Pēc tā nirēji ievāc paraugus, izmantojot sieta maisu, skaidroja asistente. Izpētei tiek paņemti trīs šādi paraugi, lai varētu pēc tam salīdzināt un raksturot substrātu. Tas, ko meklē, ir dažādas dzīvības formas, kas veidojas, – gliemenes, kā arī tiek pētīta to populācija un struktūra.

Baltijas jūras grunts nav viendabīga, tajā ir gan pacēlumi, gan ieplakas. Pacēlums, ko šobrīd kartē un filmē, ir iespējamā oāze, kurā varētu būt dzīvība. Kā skaidroja pētnieces, par rifu var uzskatīt pacēlumu, kas ir virs pamata jūras līmeņa, bet akmeņu rifi un sēkļi uzskatāmi par visbagātāko vietu tieši bioloģiskās daudzveidības ziņā.

„Agrāk mēs uzskatījām, ka šādu vietu ir maz, bet, jo vairāk braucam un skatāmies, saprotam, ka šādas vietas varētu būt vairāk nekā līdz šim,” piebilda Solvita Strāķe.

Gliemeņu suga – ziemeļu ēdamgliemene – Latvijā ir pietiekami daudz, tās pietiekami labi spēj kolonizēt akmeņus, koka pāļus un citas cietas virsmas. Piekrastē apaļais jūras grundulis visas gliemenes ir apēdis, tāpēc ir palikušas dziļo daļu gliemenes, kuru funkcija ir filtrēt jūras ūdeni. Šādu gliemeņu ir mazāk, līdz ar to arī ūdens caurredzamība ir mazāka.

Runājot par gliemeņu izmantošanu pārtikā, var piebilst, ka Latvijas piekrastē ūdens sāļums ir tik zems, ka gliemene neizaug līdz tādam izmēram, lai to varētu izmantot pārtikā, kā tas notiek Zviedrijas vai Dānijas piekrastē.

Baltijas jūras kartēšanai šobrīd ir izveidotas piecas aizsargājamās teritorijas piekrastes zonā – trīs teritorijas līcī, divas atklātajā daļā, skaidroja Anete Fedorovska. Šobrīd tiek veikti izpētes darbi dziļākajās zonās, lai potenciāli varētu izveidot šādas aizsargājamās teritorijas, kas būtu kā aizsargs piekrastes teritorijām, kur gliemenes varētu atjaunoties.

„Dažādi politiskie mērķi nosaka procentus katrai valstij, kuras [vietas] vajadzētu iekļaut jūras aizsargājamajā teritorijā. Līdz šim Latvijai ir aptuveni 15% jūras teritorijas, kas ir aizsargājamajā statusā, praktiskais mērķis būtu 30%,” stāstīja Solvita Strāķe.

Izveidot jaunu aizsargājamo jūras teritoriju nenozīmē aizliegt pilnīgi visu, bet gan gudri izvērtēt, kā un ko apvienot, izvērtējot kompromisus, lai nepazaudētu kaut ko būtisku, kas atrodas zem ūdens. Ja šobrīd runājam par vienu teritoriju, kas ir pie Lietuvas robežas, tad nākamo gadu periodā, kas kopumā aptver turpmākos piecus gadus, tiek plānots veikt šādus pētījumus četrās teritorijās.

Baltijas jūra tuvāko gadu laikā tiks izzināta un kartēta detalizētāk un labāk, var teikt, ka pēc pāris gadiem mūsu rīcībā varētu būt kārtīgi dati un video formāts, kas atklās, kā attīstās un izskatās rifi.

Rifi ir patvērumi jūras dzīvniekiem

Plašsaziņas līdzekļos nesen izskanēja ziņa par lielo barjerrifu, ko “UNESCO” vēlas iekļaut apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā. Jau gadiem ilgi gan šis rifs, gan citas pasaules koraļļu kolonijas klimata pārmaiņu un cilvēku ietekmes dēļ iet bojā.

Viens no dabas skaistākajiem veidojumiem pasaulē ir neskaitāmu dzīvnieku – koraļļpolipu kopums, kas klāts ar cietu čaulu jeb koraļļu kaļķa skeletu. Diženākais no šādiem rifiem, kas atrodas gan virs, gan zem ūdens, ir lielais barjerrifs Austrālijas krastos, tā garums 2300 km. Šāda veida ekosistēma ir patvērums vairāku dzīvnieku un augu sugām. Nav nekāds jaunums, ka rifs cilvēku un klimata saimnieciskās darbības rezultātā ik gadu zaudē savu apjomu. Kopš 1985. gada aptuveni puse no rifa ir gājusi bojā, apdraudot vairākas dzīvnieku un augu sugas.

Koraļļu rifi un to bojāejas cēloņi

Jebkura ekosistēma, tajā skaitā koraļļu, ir veidojušies ļoti ilgā laikā, un tajā izveidojies tāds kā līdzsvars, kurā dažādi organismi viens otru kontrolē. Šajā ekosistēmā svarīga ir pārtikas pietiekamība, ja tās nav, tad ēdāji paliek neēduši un nevar savairoties. Daba nav nežēlīga, tā ir vienaldzīga. Šiem organismiem, kas tiek ēsti, izdzīvošanas stratēģija ir radīt pēc iespējas vairāk pēcnācēju.

Lielā barjerrifa lielākais posts ir ūdens temperatūras paaugstināšanās pat viena grāda robežās, jo, ūdens temperatūrai kļūstot siltākai, koraļļiem tiek radīts stress, iznīkst aļģes, kuras mīt uz koraļļiem un to iekšienē, kā rezultātā koraļļi izbalo un iet bojā. Zinātnieks Juris Aigars teica, ka ne vienmēr klimata izmaiņas ir postošākais drauds visam barjerrifam: „Ja mēs runājam par to, ka ūdens temperatūra pasiltinās par vienu grādu, tas var apdraudēt Ziemeļu pusi.”

Ir koraļļu sugas, kas ir jutīgākas pret temperatūras izmaiņām, un ir sugas, kas tolerantākas, līdz ar to ir diezgan pamatoti runāt par sugu dažādību un daudzveidību izmaiņām, uzskatīja Aigars.

Ja mums tas nerūp kā cilvēkiem, kam tad tas rūpēs?

Sekas koraļļu iznīkšanai nav un nebūs tikai vizuāls robs dabas ainavā. Rifi ir mājvieta vairākiem simtiem zivju sugu. Ja iznīks šīs zivis, pirmkārt, samazināsies dabas daudzveidība un tiks izrauts svarīgs posms ekosistēmā. Otrkārt, zivju zvejniekiem zudīs darbs un ienākumi. Jautājums – kā gan mūs latviešus, kas dzīvo tūkstošiem kilometru tālu no koraļļrifiem, varētu ietekmēt šis stāsts? It kā jau nekā, bet runa ir par attieksmi pret dzīvo dabu visapkārt. Pētnieks Jānis Aigars stāstīja, ka tā ir attieksme, pie kuras esam pieraduši, ka mums nekas nebūs, bet šādā veidā sākam izturēties arī pret lietām, kas mums ir svarīgas. Ir daudz dažādu aizliegumu, ko mēs nedrīkstam darīt, bet tie ir, lai kaut kādā veidā apkārtējais saglabātos.

„Vispirms mums ir labklājība, ekonomiskā izaugsme un vide, bet par [dabas] vidi mēs domāsim pēc tam...  vide nav tik viegli atjaunojama,” sacīja Aigars.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti