Privātmāja, ģimene un suns ir skaistas un draudzīgas dzīves piemērs. Bet, ja bērns baidās no suņiem – kļūst nemierīgs, kliedz, raud, slēpjas –, domas par suni var atmest uz ilgāku laiku. Bet šī problēma obligāti ir jārisina.
Meklēt risinājumus var, konsultējoties ar draugiem, radiem, internetā vai žurnālā. Taču vispareizāk būtu vērsties pēc palīdzības pie profesionāla kinologa – suņu uzvedības speciālista, kas ikdienā strādā ar šāda veida problēmām.
Veterinārārste, dzīvnieku uzvedības eksperte Jevgēnija Ostroga norāda, ka jāatšķir, vai tās ir bailes vai fobijas. Lielākā daļa baiļu nāk no bērnības, piemēram, kad bieži tiek teikts – neaiztiec sunīti, iekodīs! Vecāku aizrādījumi paliek bērna zemapziņā un vēlāk pārveidojas par bailēm no suņiem.
Labā ziņa – bailes no nezināmā ir cilvēkam dabiska parādība. Un tikt ar tām galā ir vieglāk nekā ar fobijām, kuras izraisa nepatīkama pieredze vai kāds nopietns starpgadījums. Šādā gadījumā kinologs nepalīdzēs, un būtu vēlams vērsties pēc palīdzības pie psihoterapeita.
“Prātīgākais būtu aiziet uz konsultāciju pie suņu trenera, kas vada suņu socializācijas skolu,” saka Ostroga.
Tieši suņu skolas un treneri, kas strādā ar cilvēku un suņu kontaktu dibināšanu, būs pareizā izvēle baiļu pārvarēšanai. Suņu skolā viss sākas ar sarunu, tad jāķeras pie prakses. Pavērot, kā nodarbojas, komunicē kucēni, jau audzināti pieauguši suņi, kas ir nosvērti un neuzvedas pārlieku emocionāli.
Kāds var iedomāties par patversmes apmeklējumu, taču kinologi neiesaka to darīt – nereti dzīvnieki tur ir pārlieku satrauktā stāvoklī un bez pozitīvas pieredzes ar cilvēku.
Arī suņa iegāde cerībā, ka bailes pāries, būs milzīga kļūda.
„Protams, kādam varbūt veiksies, un viss būs labi. Bet, ja ir slikta pieredze vai pieredzes nav, grūti iedomāties, kā var audzināt suni,” norāda veterinārārste.
Ja ģimenē kādam ir bailes no suņiem, nav vērts ar spēku tās pārvarēt, pierunājot bērnu komunicēt ar suni.
Sākumā problēma jārisina bez dzīvnieka.
Tam, kas bailes ir pārvarējis un ir gatavs īstenot sapni par četrkājaino draugu, ir vēlreiz jāapdomā sava izvēle. Dzīvnieka iegāde ir atbildīgs, nopietns solis. Ir jābūt gatavam rūpēties, audzināt suni, arī ārstēt. Tā nav rotaļlieta, bet ģimenes loceklis, kas dzīvos ilgi. Tāpēc tik svarīgi ir pareizi izvēlēties suņa šķirni vai arī raksturu, lai dzīve kopā sagādātu prieku un gandarījumu un lai visi ģimenes locekļi, arī četrkājainie, justos laimīgi.
