Ainava strauji kļūst arvien drūmāka. Pie tā vainojami gan lapotnes piesegu zaudējušie, tāpēc uzkrītoši pelēcīgie vai brūnie kokaugu stumbri, gan arī papardes.
Lielākā daļa paparžu nodzeltējusi, nobrūnējusi, tātad šo augu virszemes daļas atmirušas. Tiesa, mežos vēl trāpās arī zaļo krāsu vairāk vai mazāk saglabājušas papardes. Daudzas zaļās turēsies zaļas vēl ilgi. Daļa nobrūnējušo paparžu lūst, liecas un tiecas pamazām piegult zemei.
Protams, dzeltē, brūnē, atmirst, guļas kūlā dažādi lakstaugi. Tomēr arī zemi sedzoša zaļuma joprojām gana daudz. Turklāt, neraugoties uz nu jau visai īso diennakts gaišo periodu, joprojām var ieraudzīt kādu puķīti, pirmkārt, – atālā, kur lakstaugu (pat pieneņu) ziedu vēlīna uzplaukšana ir visnotaļ parasta parādība.
Krāsaino lapu fons neļauj pilnvērtīgi izcelties bārbeļu un mežrozīšu sarkani krāsotajiem auglīšiem. Toties bebrukārkliņu, mieturu mugureņu, maijpuķīšu un žagatiņu nobrūnējušās lapas rada pretēju efektu – ļauj kļūt šo augu auglīšiem vieglāk ieraugāmiem.
Ja cilvēku spiež nepārvarama kāre uz sēņu ēdieniem, viņš joprojām var sēņot – mēģināt ievākt šādas tādas aukstumizturīgākas vispārzināmās ēdamās sēnes. Bet ieraugāmas, aplūkojamas (varbūt pat apbrīnojamas?!) ir arī dažādas par neēdamām pamatoti vai nepamatoti atzītās sēnes.
Sēņu meklētāji un citi mežā gājēji, iespējams, ievēros, ka vairāk vai mazāk aktīvi aizvien ir diezgan daudzi dažādi sauszemes kukaiņi, pat to kāpuri. Redzams, ka rosās vienas otras sugas ūdenskukaiņi.
Daždažādās vietās – arī zirnekļi. Daudz kur var izdoties pamanīt māņzirnekļu mātītes – tās, kuras vēl nav beigušas olu dēšanu. Viņas nobriedinās sevī olas, atradīs vietu, kur tās izdēt, izdēs un… mirs. Tā tas ik rudeni notiek ar šiem kustoņiem, kuru mūžs ir viena siltā sezona. Māņzirnekļi, starp citu, ļoti vēlu rudenī sasniedz dzimumgatavību. Viņi ir vieni no aukstumizturīgākajiem sauszemes virszemes bezmugurkaulniekiem Latvijā.
Beigām tuvojas amfībiju aktivitātes periods. No abiniekiem – ļoti, ļoti reti cilvēku acīs trāpās vien kāda vēsa varde, kas steidz sameklēt vietu pārziemošanai.
Rāpuļiem – visas sugas jau neaktīvas. Putnu palicis salīdzinoši ļoti maz. Bet tie ir. Ir ieraugāmi un saklausāmi dažādi mazputniņi. Ir vārnveidīgie: kraukļi, vārnas, žagatas, riekstroži, sīļi. Ir šādi tādi ūdensputni – kaijveidīgie un pīļveidīgie, tostarp vēl arvien daudzviet bieži un viegli ieraugāmi gulbji. Krietni retāk trāpās plēsīgie: visbiežāk pamanāmi klijāni, zvirbuļvanagi, nereti arī jūras ērgļi, vistvanagi.
Pēdu nospiedumi un citas darbošanās zīmes liecina, ka, atšķirībā no dziļā ziemas miega gulētājiem – ežiem, susuriem, sicistām –, daudzi seklā ziemas miega gulētāji – jenotsuņi, āpši – vēl nav iegūluši ziemotuvēs, kas ierīkotas pazemē.
Kā zināms, vairākums Latvijas zvēru ziemas miegu vispār neguļ. Starp tiem arī vāveres. Arī alas pazemē vāveres nerok. Tomēr siltas un mīkstas guļamistabas, kurās pārlaist naktis, šiem dienas dzīvniekiem nepieciešamas. Vāveru ligzdas tiek veidotas koku zaru biežņā. Protams, nepieciešams būvmateriāls. Tam citstarp labi noder arī vēl nenobirušās lapas.
Par vāverēm daudz lielākiem un pārsvarā naktīs aktīviem grauzējiem bebriem mājokļi gatavi, viņu pamatrūpe: uzturēt kārtībā dambjus, baroties un papildināt barības rezerves.
Latvijas pārnadžiem (un ne tikai tiem) jau kopš 1. oktobra nākas piedzīvot ikgadējo aukstās sezonas nemiera pilno posmu – rit dzinējmedību laiks.
Šo medību objektiem – pieaugušajiem stirnāžiem turpinās ragu mešanas periods (tiesa, ļoti daudzi jau ir tapuši plikgalvaini). Vīriešu dzimuma aļņiem – ragu mešanas perioda sākums. Bet staltbriežu tēviņi būs ragaini līdz pat pavasarim.
Vecie staltbriežu buļļi, kā ik rudeni, pēc riesta sāk vientuļnieku dzīvi. Jaunie – apvienojas vairāki vienkop. Briežu mātītes tagad pārsvarā veido barus, kuros turas kopā ar saviem bērniem un cita ar citu. Stirnu tēviņi – lielākoties pa vienam, bet stirnu mātītes kopā ar saviem nu jau itin prāvajiem šī gada bērniem (vai bērnu). Tāpat arī aļņu mātītes – kopā ar saviem šī gada pēcnācējiem (vai pēcnācēju).
Rakstu sēriju līdzfinansē:
