Ar asu prātu apveltītie putni ir ne vien apķērīgi, attapīgi, bet arī spējīgi darboties komandā. Neligzdošanas periodā kraukļi ļoti bieži mēdz apvienoties grupās vai pat baros. Lai ko darītu pārējie šo kompāniju pārstāvji, kaut kur augstāk par viņiem gandrīz vienmēr tup un dežurē kāds novērotājs. Gan tādēļ, ka novērotājs ne mirkli nezaudē modrību, gan arī tādēļ, ka katrs no kraukļu kolektīva īpatņiem atsevišķi ir ļoti uzmanīgs un piesardzīgs, pielavīties viņu grupējumam nav viegli. Taču, ja kādam cilvēkam tas izdodas, tad ir, ar ko papriecēt acis un ausis.
Mūsu kraukļu vairākums pieder nometniekiem, tātad uz siltākām zemēm rudenī nedodas, bet gaida pavasari kopā ar mums. Tiesa, mēdz ziemā klejot. Toties pie mums aukstajā sezonā ieceļo un arī klejo kraukļi no ziemeļiem un austrumiem.
Melnie spārnaiņi pieskaitīti visēdājiem. Viņu ēdienkarte ir daudzveidīga. To turklāt visai būtiski ietekmē gan konkrēto putnu dzīves teritorija, gan gada sezona. Teiksim, ziemā, kad dienas īsas, kad "kniebj" sals (un ja vēl zemi klāj dziļš, ēdienu slēpjošs sniegs!), kraukļiem ir maz laika un iespējas izvēlei – jāēd tas, kas vieglāk iegūstams. Jā, aukstais gada periods – saspringts barības meklējumu periods.
Krauklim kā visai prāvam dzīvniekam, lai veiksmīgi pārlaistu aukstās ziemas naktis, jābūt labi paēdušam: diennaktī tam jānotiesā vismaz pāris simti gramu gaļas. Ja izdodas apēst vairāk, tad, pateicoties uzņemtajām enerģijas rezervēm, dažkārt putns bez jaunas ēdiena devas uzņemšanas var izdzīvot trīs dienas.
Barību vai kādu netiešu liecību par tās klātbūtni kraukļi atrod, lidojumā regulāri pārlūkojot katru savas tā brīža apmešanās teritorijas kvadrātmetru.
Ziemā visai nozīmīgas šo putnu "ēdnīcas" ir kā legālas, tā nelegālas atkritumu izgāztuves un arī lielu dzīvnieku līķi vai to atliekas. Pēdējos gados kraukļu ziemošanas sekmes pozitīvi ietekmējis Āfrikas cūku mēris, kas vietām aukstajā sezonā gāž cūku pēc cūkas. Ar mežacūku maitām šur tur mēdz būt pilni meži. Neviens mežacūkas un arī cita daudzmaz cienījama izmēra dzīvnieka līķis ilgi nepaliks, tuvumā mītošo kraukļu nepamanīts.
Nelielu un vidēji lielu zīdītāju āda ir salīdzinoši maiga, masīvajam knābim viegli pārvarama, bet lielo pārnadžu (mežacūku, briežu, aļņu) ādu pašu spēkiem kraukļi pārplēst parasti nevar, tāpēc viņi piekopj savstarpēji izdevīgu sadarbību ar plēsīgajiem zvēriem. Kraukļi sameklē līķi un laiž darbā kārkstošās balsis – ziņo vilkiem vai (un) lapsām, jenotsuņiem, kur atrodas ēdiens. Plēsīgie zvēri seko putnu aicinājumam, nokļūst līdz maitai un laiž darbā zobus – pārplēš beigtā dzīvnieka ādu. Reizēm šo funkciju veic nevis zvēra, bet kāda plēsīgā putna knābis. Pēc tam līķēdājiem kraukļiem (un arī citiem maitas gaļas kāriem kustoņiem) vairs nav nopietnu šķēršļu piekļūt maltītei, ja vien nav sals. Konkurenti gan saglabājas – daždažādi.
Kad krietni pamielojušies, kraukļi bieži vien vārtās sniegā, visticamāk, lai sakoptu ēdot notašķīto apspalvojumu.
Ja ir gana paēduši un ja arī neviens netraucē, kraukļi mēdz rotaļāties, piemēram, pirkstos satvēruši čiekuru, zaru vai citu priekšmetu, no sāna uz sānu veļas lejup pa kādu nogāzi.
Vērojot no malas, zināmā mērā rotaļu atgādina arī attiecības ziemā starp diviem viena pāra putniem. Latvijā ligzdo tūkstošiem kraukļu pāru. Pārus šie vārnveidīgie putni veido uz mūžu.
Kraukļa mūžs savvaļā, ja paveicas, var ilgt 15 gadus.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
