Tiesa, viņš skaidroja, ka Latvijai jaunas kukaiņu sugas konstatēšana nav nekas neparasts un tas notiekot katru gadu. Viens no iemesliem tam varētu būt klimata izmaiņas, kuru dēļ kukaiņu sugas pa gabaliņam "virzās" uz ziemeļiem.
Piterāns arī atzīmēja – divas dienas pēc tam, kad viņš pamanīja jauno makstenes sugu, tā manīta arī Carnikavas novadā.
Piterāns, kurš pats specializējas blakšu pētniecībā, runājot par ātrumu, kādā jaunas kukaiņu sugas nonāk tālāk uz ziemeļiem, pastāstīja, ka, piemēram, Latvijā novērota blakšu suga pēc 10 gadiem jau sasniedza Somiju. Savukārt Latvijā atrastā makstene kādreiz Eiropā bija retums, jo tai ir visai plašs izplatības areāls – līdz pat Āzijai, taču pirms dažiem gadiem tā jau bija nonākusi līdz Lietuvai.
Vaicāts, cik ātri var novērtēt to, kā jaunu sugu ienākšana ietekmē esošās, kukaiņu pētnieks skaidroja – par absolūto vairākumu jaunpienācēju uzreiz nav iespējams neko pateikt un secinājumus var izdarīt laika gaitā.
Tomēr viņa novērojumi liecina, ka Latvijā dabiski ienākušās sugas labi sadzīvo ar te jau esošajām, aizpildot kādu brīvāku nišu.
Citādi ir ar cilvēka darbības rezultātā ievestajām invazīvajām sugām, kuras mēdz būt agresīvākas.
Entomologs arī piekrita, ka gadu gaitā Latvijā cilvēku interese par kukaiņiem un dzīvniekiem ir augusi. Vienlaikus viņš atzina, ka "kukaiņu pasaulē" trūkst kāda visaptverošāka sugu noteicēja, kāds, piemēram, nesen iznāca latviski par putniem. Ja tāds būtu, tad, kā pieļāva Piterāns, tas vēl sekmētu cilvēku interesi par kukaiņu vērošanu un meklēšanu.
