Pētījumi, ko veic gan nirēji, gan mini zemūdenes, līdz 150 metru dziļā slānī parāda, ka ievērojami sarukuši lielo zivju krājumi. Oksfordas universitātes pētnieki to saista ar intensīvo nozveju un invazīvo sugu izplatību.
"Kad jūs pārāk noslogojat jūras ekosistēmu, var paiet desmitgades , lai tā atgūtos. Tas ir seklā ūdenī. Jūs varat iedomāties, kas notiek, ja velkat trali pa koraļļiem noklātu gultni. Lai tā atjaunotos, var paiet gadsimti," brīdina biologs Alekss Rodžerss.
Kanādas un Lielbritānijas zinātnieku kopīgais pētījumu projekts nosaukts par "Nektonu" pieminot 1960. gadā notikušo šveiciešu un amerikāņu veikto nolaišanos līdz 11 000 metriem dziļākajā pasaules okeāna punktā Mariannas dziļvagā.
"Nektons" pretendē sniegt vispārināmus datus par pasaules okeāna stāvokli slānī, ko cilvēki izmanto visvairāk. Diemžēl savas graujošās darbības izpētei cilvēki nelabprāt atvēl līdzekļus.
"Mēs zinām, ka izmaiņas okeāna dzelmē var ilgt miljoniem gadu. Tas, kas mums būtu jānoskaidro, cik noturīga ir tā veselība un spēja atkopties. Mums būtu daudz vairāk vajadzīgas šādas misijas. Taču tam trūkst līdzekļu. Mēs tērējam triljonus kosmosa izpētei, bet okeāna pētījumi cilvēcei ir daudz svarīgāki," norāda ekspedīcijas vadītājs Olivers Stīds.
"Nektona" ietvaros tiek vākti dati gan par ūdens bioķīmisko sastāvu un tā izmaiņām, gan sugu daudzveidību un to mijiedarbību. Pagaidām vienīgo optimismu sagādā atziņa, ka daudzinātais siltumnīcas efekts uz okeāna dzīlēm neiedarbojas tik smagi, kā agrāk lēsts. Tomēr ar vienkāršu nozvejas kvotu pārsniegšanu, kuģu degvielas un piekrastes piesārņojuma avotiem tiek nodarīts ne mazāks ļaunums.
