Organiskos atkritumus sliekas pārvērš augsnē
„Kopumā Latvijā uz vienu cilvēku ir apmēram 300 kilogrami gadā,” stāsta biedrības „Zaļā brīvība” pārstāvis Jānis Brizga.
„Liela daļa no tā – 30% - 40% ir bioloģiski noārdāmi atkritumi, kas nāk no dārza vai virtuves. Tos vajadzētu kompostēt un būtu ļoti svarīgi panākt, lai viņi nenonāk atkritumu poligonos,” viņš klāsta.
Savukārt pārējie atkritumi ir plastmasa, stikls, papīrs un daži metāli, kurus cilvēki var pārstrādāt, atsevišķi nošķirot un atkārtoti ekonomiskajā apritē to padarīt par resursu.
Tātad, dienā Latvijas iedzīvotājs saražo ap 800 gramu atkritumu un tikai aptuveni 300 grami no tiem ir organiski.
„Organiskajiem atkritumiem sadaloties, izdalās metāns, un tā ir būtiska, klimata pārmaiņas ietekmējoša gāze,” Brizga stāsta, kāpēc ir svarīgi nodalīt organiskos atkritumus no pārējiem.
„Daudz racionālāk būtu jau sākumā tos nošķirot un atdot tālāk gazifikācijai, kur ražo gāzi un elektrību, kā arī siltumu, vai arī nošķirot kompostā, ko var izmantot lauksaimniecībā, dārzkopībā,” norāda Brizga.
Privātmājas īpašnieks Artūrs Jansons aktīvi šķiro atkritumus. Turklāt viņš ir pārliecināts, ka cilvēkam nebūt nevajag privātmāju ar dārzu, lai varētu kompostēt atkritumus.
„Man ir privātmāja, līdz ar to es veicu atkritumu šķirošanu. Man ir kompostkaudze, kurā es noglabāju bioloģiskos atkritumus,” stāsta Jansons.
„Daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem ir divas versijas. Viena versija – tomēr izmest atkritumos, cerībā, ka bioloģiski noārdāmie atkritumi, nonākot atkritumu poligonos dos kādu labumu. Proti, tiek iegūta metāna gāze, ko pēc tam izmanto siltumražošanā vai eletrības ražošanā. Otra versija - nedaudz ekstrēmāka – var taisīt piemēram slieku kompostu. No mūsu personīgās pieredzes - vietas daudz viņš neaizņem, smakas nerada – tikai tik daudz, ka jāapzinās, ka viens jauns mājdzīvnieks – sliekas,” iesaka Jansons.
Lai ierīkotu kompostu mājās, ir jāiegādājas pāris Kalifornijas sliekas, kā arī divdaļīga kaste – augšējā daļā dzīvos sliekas, bet apakšējā sabirs humuss.
Jansons stāsta, ka starp bioloģiskajiem atkritumiem nedrīkst būt gaļa un zivis, jo sliekas to neēdīs. Līdz ar to gaļa un zivis vienkārši sapūs un smirdēs. „Bet ir ļoti liela daļa no bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem, kurus sliekas labprāt ēd. Tad viņas ēd un vairojas, savukārt humuss, ko viņas veido krīt apakšējā kastes daļā un ir izmantojams kā komposts (..) absolūti normāls mēslojums,” skaidro Jansons.
Veikalos visapkārt vien plastmasas iepakojums
Ja organiskos atkritumus ir viegli pārstrādāt, tad grūtāk ir apsaimniekot plastmasu. Jansons atzīst, ka pārsvarā tiek izmantots materiāls, kurš netiek pārstrādāts. Piemēram, sieru, kuru aptin ar čaukstošo plēvi nevar pārstrādāt. „Tāpēc tas materiāls aiziet sadzīves atkritumos, nevis uz pārstrādi,” stāsta Jansons.
Brizga atzīst, ka atkritumu apsaimniekošana nozīmē cilvēku iepirkšanās un uzvedības paradumu maiņu.
Piemēram, veikalā tā vietā, lai pirktu neliela apjoma vienas un tās pašas preces trīs iepakojumus, labāk ir pirkt vienu preci lielākā iepakojumā.
Savukārt pērkot augļus un dārzeņus vairumā gadījumu var iztikt bez plastmasas maisiņa.
„Ja mēs pērkam citronus vai gurķus nelielos apjomos, tad pārdevējs tos var nosvērt pie kases.
Cita lieta, ka pie kases ir jāizcīna cīņa ar kasieri, kura jūsu ērtības labad mēģina viņu ielikt maisiņā. Bet bez tā var iztikt,” saka Brizga.
Stikla burciņa kā alternatīva
Plastmasas tara, kurā mēdz iepakot sveramos produktus bieži vien netiek otrreiz pārstrādāta. Taču tam laba alternatīva ir stikla burciņa, ko pircējs var dot pārdevējai. Tiesa, veikalā šādu rīcību parasti neakceptē, jo preci drīkst svērt tikai plastmasas traukos.
Kad raidījums „Vides fakti” devās uz veikalu ar burciņu, kur ielikt salātus, sekoja atteikums. „Mēs esam atbildīgi par tīrību un nevar zināt, vai tajā burciņā nav kaut kas netīrs,” saka pārdevēja.
Diemžēl arī tirgū ne vienmēr tiek piedomāts par vidi un tās nepiesārņošanu. „Latvijas tirgi grēko ar to, ka pircēju ērtības labad pārdevēji ļoti bieži pārspīlē ar iepakojuma daudzumu, kurā viņi piedāvā ielikt produkciju – maisiņš maisiņā un tā tālāk,” pauž Jansons.
Tomēr tirgū pircējs var doties ar savu burciņu vai PET pudeli.
Tiesa, arī stikla burciņa, ja vien to neizmanto vairākkārt, videi nav draudzīga.
„Stikla pudeles ražošana prasa lielu enerģijas un resursu daudzumu. Tāpēc ir jautājums, cik bieži mēs to uzpildām. Ja mēs to darām ļoti bieži, tad viņa varbūt ir videi draudzīgāka, nekā vienreiz lietojamais tetrapakas iepakojums,” stāsta Brizga.
Lai atkritumu būtu mazāk, eksperti iesaka pirkt produktus pēc iepriekš plānota saraksta. Tādējādi tiks nopirkts tik daudz produktu, cik nepieciešams, nevis pārāk daudz. Tāpat pircējiem ir jānovērtē, no kā ir veidots iepakojums – proti, vai to varēs pārstrādāt.
