Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava” patlaban atjauno aizsardzības plānu tieši lielo plēsēju sugām Latvijā – Eirāzijas lūsim, vilkam un brūnajam lācim. Institūta zoologs Jānis Ozoliņš norāda, ka šāds plāns tiek atjaunots ik pēc 10 gadiem. Zoologs mierina, ka bioloģiski šo sugu populācijas Latvijā ir veselīgas un drošas, proti diskusijas par stingrākām medību kvotām patlaban nav dienas kārtībā.
“Sugām, kuras drīkst medīt (lūsis un vilks), medības notiek limitēti. Un varbūt to sabiedrības daļu, kas ikdienā ar šiem jautājumiem nesaskaras, pārsteidz tas, cik liels skaits tomēr aizsargājamo sugu tiek nomedīts Latvijā. Un tās kvotas veidojas ar bioloģisko datu pamatojumu par populācijas auglību, dzimumu un vecumu struktūru. Tas ir līdzīgi, kā pētām cilvēku sabiedrībā demogrāfiskos datus.
Mūsu monitorings aizvadītajos 15 gados rāda, ka populācija ir stabila vilku gadījumā vai pieaugoša lūšu gadījumā pat divas reizes,” atklāj zoologs.
Ozoliņš stāsta, ka sugu sargāšanas plāns ir ne vien par bioloģiskajām un ekoloģiskajām vajadzībām plēsējiem, bet arī par sabiedrības attieksmi pret šīm sugām un to aizsardzību. Tādēļ šī gada laikā plānots veikt arī iedzīvotāju attieksmes aptauju mājsaimniecībās, kā arī atsevišķu mednieku aptauju.
Tiesa, jau sugu aizsardzības plāna apspriedēs savu attieksmi pauž lauksaimnieki, kuriem plēsēji, īpaši vilki mēdz radīt zaudējumus, piemēram, aitu ganāmpulkos. Aitaudzētāju asociācijas pārstāve Dina Avotiņa stāsta, cik bieži fiksēti uzbrukumi: “2015.gadā – 197 gadījumi un pērn 130 gadījumi līdz novembrim. Bieži ir gadījumi, kad tu nevari noteikt, vai tie bijuši klaiņojoši suņi vai vilki, bet pēdējā laikā konstatēts, ka tie vairāk ir vilki. Turklāt viņi nāk arī pagalmos un nokož suņus. Interesanti, ka tie uzbrukumi pērn jau bijuši vietās, kur tie līdz šim nav bijuši vispār.”
Igaunijas Vides aģentūras pētnieks Peps Meinils diskusijas laikā apstiprināja, ka kaimiņvalstī kompensācijas par nokostu aitu ir vidēji 100 eiro par vienu, kā arī 50% apmērā zemniekiem izmaksā atbalstu preventīviem pasākumiem, piemēram, elektrisko žogu būvēšana. Igaunijā tāda kārtība ieviesta jau kopš 2008.gada.
Eksperts atzīst, ka sistēmu var ieviest tikai tad, ja tai ir politisks atbalsts, jo finansējums abām atbalsta programmām Igaunijā nāk no valsts budžeta: “Turklāt tā ir arī daļa no monitoringa, jo līdz ar atbalstu zemnieki ir ieinteresēti ziņot. Bet mēs uzzinām informāciju par uzbrukumiem un vietām, kur vilku bari vairāk uzturas. Eksperti var noteikt, vai uzbrucis vilks vai suns, vai tas bijis vilku bars vai viens īpatnis. Turklāt mums ir arī šakāļi, un ir gadījumi, kad postījumus radījuši šie dzīvnieki. Tāpat, kad izdalām medību kvotas, pēc šīs plēsēju uzbrukumu informācijas mēs tās iedalām reģionos, kur bijis vairāk uzbrukumu aitām. Savukārt aizsargājam vairāk tās vietas, kur lauksaimniekiem kaitējums netiek nodarīts.”
Tāpat Igaunijas pārstāvis sugu aizsardzības plāna atjaunošanas sanāksmē uzsvēra, ka būtiski stiprināt pārrobežu sadarbību gan vilku, gan lūšu un lāču aizsardzībā.
Bieži medību ierobežojumi abās robežas pusēs atšķiras, taču ir gadījumi, kad būtu jāmeklē kompromisi.
“Piemēram, runājot par vilkiem, ir trīs līdz četri vilku bari, kas dala abu valstu teritorijas pierobežā. Pa daļai viņi uzturas Latvijā, pa daļai Igaunijā. Mums ir striktāki medību ierobežojumi šajās vietās, bet Latvijā tādu nav, un tas rada sarežģījumu sugu aizsardzībā. Piemēram, Igaunijā atsevišķos gados mēs esam veidojuši ierobežojumus brūnā lāča medībās 50 kilometru buferzonā pie Latvijas robežas, jo tur ir ļoti maz reproduktīvu lāceņu, bet vienlaikus tur ir ļoti labi biotopi. Tāpēc nomedījot šos lāčus pastāv risks, ka pierobeža ļoti ilgi nebūs lāču apdzīvota vispār,” skaidro Meinils.
Latvijas zoologi lēš, ka patlaban Latvijā mīt līdz 15 lāču, vilku populācijas rādītāji ik gadu pēc medībām ir vidēji 200 līdz 300, savukārt lūšu populācija pēc medībām ir ap 500 līdz 600.
