Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Skolēnu vardarbība pret skolotājiem. Divi pieredzes stāsti

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Eiropas valstis gatavojas EP vēlēšanām: Ko sola kandidāti Lietuvā

Latvijas brūnā govs - apdraudētu lauksaimniecības dzīvnieku šķirne

Arī Latvijas brūnaļai draud izzušana; zinātnieki un entuziasti viensētās cenšas glābt šķirni

Latvijas brūnā govs agrāk bija neatņemama Latvijas lauku ainavas daļa, tagad to uzskata par apdraudētu lauksaimniecības dzīvnieku šķirni. Latvijas Radio iepriekš pētīja vietējo bišu saglabāšanas gaitas, arī Latvijas balto cūku atlikušo populāciju, bet tagad skaidro, vai Latvijas zinātniekiem un entuziastiem viensētās izdosies glābt Latvijas brūnaļu, jo latviešu selekcionētā lopa šķirne šodien vairs nav pieprasīta.

ĪSUMĀ:

Tādu pašu, kā pirms 100 gadiem, vairs nav

Vecauces pils pakājē Latvijas Radio sastop Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecības vadītāju Induli Ieviņu.

Aiz dažādu lauka kultūru izmēģinājumu laukiem un ganību zālājiem ir vairākas lopu kūtis. Vienā no tām - šopavasar dzimušie Latvijas brūnās govs šķirnes teļi, tiem ir līdz mēnesim, tie vēl ir piena zīdēji.

Ar ganāmpulka atjaunošanu ir tā, “ka mums ir mutiska vienošanās par 100 govju ganāmpulku, kas mums jāsasniedz - tas ir brūnās govis kopā ar telēm. Un izskatās, ka šogad beidzot to skaitu sasniegsim,” stāsta Ieviņš.

Indulis saka, ka tieši tādu pašu vietējo brūno govju kā pirms simt gadiem, viņaprāt, gan vairs neesot. Šķirnei izšķirošs brīdis bija pāreja uz ražīgākiem piena lopiem.

“Labākie ganāmpulki tika izkauti tad, kad šeit ieveda melnraibās Holšteinas govis. Labākās kūtis, kam bija arī labākās brūnās govis, pārgāja uz lopiem ar lielāku izslaukumu. Tad arī aizgāja brūno govju genofonds,” stāsta Ieviņš.

Arī Vecaucē nomainīja ganāmpulku, un Latvijas brūnās govis šeit atgriezās tikai pirms pieciem gadiem.

Lai izveidotu genofondu, pēdējos šķirnes lopus savāca teju no visas Latvijas saimniecībām.

“Patlaban ir mazliet risks, ka mums vienīgajiem ir lielais ganāmpulks. Tikai dažiem privātajiem vēl ir neliels skaits šo lopu,” skaidro Ieviņš.

Līdzās teļu novietnei vēl padomju laikā celtajā ēkā ir Latvijas brūno govju šķirnes ganāmpulks, kopumā šobrīd ap 70 lopu.

“Es teiktu, ka tas arī nav tas ideālākais materiāls, jo ganāmpulku veidoja pēdējā brīdī, ja nemaldos 2013. gadā, kad valdībā saprata, ka Latvijas brūnā izzūd un jārīkojas, lai šķirni glābtu.

Tad arī Vecaucei kā valsts saimniecībai “brīvprātīgi – piespiedu kārtā” nācās uzņemties šķirnes glābšanu,” stāsta Ieviņš.

Maza, neprasīga un veselīgāka

Gulbe, Nida, Avene, Reina, Brisele, Roze, Bizīte - tie ir uzraksti uz nelielām tāfelēm, kas piekārtas virs katras brūnās govs guļvietas.

Upju vārdi jau esot izsmelti, saka ganāmpulka zootehniķe Elena Guša.

Kad viņa ienāk kūtī, govis sāk skaļi sarunāties.

“Viņas ir mazāk prasīgas, viņas var ēst liesāku barību un dot treknāku pienu. Savukārt Holšteinas govs ir tīri piena govs, kura prasa ļoti labu un pilnvērtīgu barību un līdz ar to dod lielāku apjomu piena, bet Latvijas brūnā var samierināties ar mazumiņu, jo viņa ir senu senā govs,” stāsta Guša.

Ganāmpulka saimniece skaidro, ka tīršķirnes Latvijas brūnā govs ir ar tumšāku galvu, neliela auguma un ar ieapaļiem ragiem – tie atgādina vainagu.

“Savukārt, ja viņa ir liela govs, tad tur klāt ir dāņu šķirne. Latvijas brūnajai jābūt tumši brūnai,” piebilst Guša.

Vietējās senās šķirnes govis dzīvo ilgāk, tās esot veselīgākas un ar stiprākiem nagiem.

Latvijas un Eiropas saimniecību ganāmpulkos kopumā patlaban dominē jau pieminētā Holšteinas šķirnes govs. Indulis Ieviņš skaidro, ka šķirņu atšķirības arī nosaka, kuru vairāk izvēlas lauksaimnieki.

“Ļoti vienkāršs iemesls – Holšteinas govs mums dod vidēji 37 litrus piena dienā, bet Latvijas brūnā dod vidēji 12 litrus dienā.

Jā, viņa apēd mazāk, bet barību patērē, un rezultāta Holšteinas govis ar savu lielo piena daudzumu ir finansiāli izdevīgākas un ir izspiedušas brūnās govis no ganāmpulkiem,” skaidro Ieviņš.

Vecauces saimniecības pārstāvji lēš, ka vietējās brūnās govs cena ir ap tūkstoti eiro, tikmēr Holšteinas govs maksā par astoņiem simtiem dārgāk.

Tomēr šeit reti kāds interesējas par Latvijas brūnās iegādi, turklāt no Vecauces genofonda pagaidām citiem atdot lopus nemaz nevar, jo jāsasniedz stabils 100 lopu ganāmpulks.

“Kādreiz pamatā bija šīs mazās saimniecības pie mājām, kur tiešām arī turēja Latvijas brūnās govis, tad Holšteinas govis bija retums. Taču tagad mēs esam orientēti uz peļņu un izdzīvošanu,  un nopelnīšanu. Līdz ar to Latvijas brūno govi mēs varētu nodefinēt kā lopu pašpatēriņam jeb sevis uzturēšanai,” saka Guša.

Privātā saimniecībā – lops “ar patriotisku piegaršu”

Neskatoties uz to, ka Jelgavas puses Zaļenieku pagasta “Mežacīruļi” ir lielsaimniecība, tās piena lopu ganāmpulkā ir arī vairākas brūnās govis.

“Man ir Latvijas brūnās arī, visu ganāmpulku sākām veidot deviņdesmitajos gados,” stāsta saimnieks Juris Cīrulis.

Pārņemot ganāmpulku no padomju iekārtas, nācās tikt vaļā no kādas slimības, kas bija skārusi lopus. Lielu daļu govju likvidēja, lielākoties melnraibās, un tukšās vietas aizpildīja ar jauniem lopiem.

“Tad tieši likvidējās Valmieras pusē viena ferma, un tur bija tieši Latvijas brūnās, un tā es viņas te atvedu, un no tā laika zināma populācija ar to šķirni man šeit ir, kādi 15% no ganāmpulka. Ja godīgi, tad man viņas īpaši neatšķiras no Holšteinas govīm,” atzīst saimnieks.

Cīrulis Latvijas brūno govi gan neuzskata par nacionālo lepnumu, bet vienkārši novērtē tās labās īpašības – ilgo mūžu un piemērotību sliktiem dzīves apstākļiem.

“Viņām ir neliela atpalicība piena apjomā, bet mūža garumā viņa tik un tā izdos tos 30 000 tonnu piena, jo viņa ilgāk dzīvo. Ja mēs nespiežam uz intensīvu saimniekošanu, tad Latvijas brūnā nav smādējams lops un ir ar patriotisku piegaršu,” saka Cīrulis.

Cīrulis gan nav pārliecināts, cik tīra brūnās govs šķirne saglabājusies viņa fermā. Viens no brūnajiem lopiem, kas sarunas laikā stiepjas pie saimnieka, šķiet, ir krietni lielāks nekā Vecauces saimniecībā redzētās genofonda brūnās govis.

“Brūnā govs šeit arī augumā ir izaugusi, skatieties tur uz tiem astes kauliem, kur abas šķirnes stāv blakus - viņas gandrīz jau ir vienā līmenī, Latvijas brūnā arī ir dūšīgā augumā, nevis līdz nabai, jo ģenētika ir gājusi uz priekšu,” rāda saimnieks.  

“Latvijas brūnā 2.0”

Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības ciltsdarba speciāliste Māra Baranovska un savienības ciltsdarba speciālists govjkopībā Māris Līdaks stāsta, ka “Mežacīruļu” saimniecībā redzētās dūšīgā auguma brūnās govis, visticamāk, jau ir jaunās paaudzes šķirnes lopi.

Proti, tas vairs nav pirmatnējais ģenētiskais materiāls, jo pētnieki gadu gaitā izveidojuši ražīgākas Latvijas brūnās govs radinieces.

“Šodien varam runāt jau par diviem brūno govju veidiem, mums ir ģenētisko resursu daļa, kas ir saglabājama – tie ir neizmainīti dzīvnieki, kādi bija līdz deviņdesmitajiem gadiem. Pēc tam notika intensīva izkopšana, lai palielinātu izslaukumu, kas ir svarīgs saimniekošanas faktors.

Tad pielika klāt saderīgas šķirnes no sarkano grupas, un izveidojusies jaunā tipa brūnā govs, kas ir teju līdzvērtīga Holšteinas šķirnei,” skaidro Līdaka.

Patlaban jaunās paaudzes Latvijas brūnās govis saimniecībās veidojot pat ap trešdaļu no kopējā lopu skaita, savukārt senākās brūnās govis ir iekļautas apdraudēto lauksaimniecības šķirņu programmā, jo šādu lopu valstī palicis mazāk par 200.

Māra Baranovska stāsta, ka Latvijas brūnās govs pirmsākumos 1922. gadā “tā laika Zemkopības ministrijā bija sēde, kurā lēma, kādas šķirnes paturēt. Un tolaik izrādījās, ka visvairāk zemniekiem interesē tieši piena tauku saturs un olbaltums, lai varētu ražot sviestu, un tā arī kopš tā laika par Latvijas galveno šķirni atzina tieši šo, un pamazām no šīs šķirnes vairs nekas īsti nav palicis pāri.”

Valsts maksā atbalstu

Patlaban par brūno govju turēšanu un šķirnes saglabāšanu valsts maksā atbalstu. Lauku atbalsta dienesta dati liecina, ka pēdējos gados brūno govju skaits ir nemainīgi zems - ap 150 lopiem kopumā valstī, stāsta dienesta eksperts Rinalds Vācers.

“Par brūno govju turēšanu ir divu veidu maksājumi no valsts atbalsta. Ģenētisko resursu saglabāšanas programmā par vienu lopu maksā 155 eiro, un papildus maksā arī par ciltsdarba uzturēšanu - 72 eiro par lopu,” stāsta Vācers.

Līdaks papildina, ka, lopa asinībai jābūt pamatā 50 % tikai Latvijas brūnajai šķirnei, un otra daļa var būt Angleras vai Dānijas govju šķirņu piejaukums, lai lopkopji pretendētu uz maksājumu.

Šo šķirni turpina saglabāt, jo “šie ģenētiskie resursi nodrošināja šķirņu daudzveidību.

Šādas lauksaimniecības šķirņu daudzveidības saglabāšanas programmas ir visās Eiropas valstīs, kur katrai ir sava specifika”, stāsta Līdaka.

Uz jautājumu, vai kādreiz kāda saimniecība gribēs atgriezties pie šīs vēsturiskās brūnās govs šķirnes, Līdaka saka, ka “jā, mums Talsu rajonā ir viena saimniecība. Jauns saimnieks, kas veido jaunu saimniecību tieši ar šīs ģenētisko resursu programmas Latvijas brūnās govs šķirnes lopiem. Viņš grib turēt līdz pat 40 govīm, audzēt, pavairot un strādāt, pielietojot arī jaunās tehnoloģijas.”

Dažas brūnaļas arī nelielajās piemājas saimniecībās

Runājot par Latvijas brūno govi un tās izzušanu, visi eksperti un lauksaimnieki minēja saistību ar piemājas saimniecību kultūras pazušanu, jo ne tik ražīgo, bet izturīgo vietējo brūno govi turēja viensētās. Un viena no tām Siguldas pusē aizvien audzē Latvijas brūnās govis.

Siguldas novada Allažu pagastā nelielās piemājas saimniecības pagalmā skan radio, dauzās melns sargsuns, saimniece sagaida un pa gabalu māj ar galvu, jo pa telefonu kārto saimniecības darīšanas.

Sarmas Andersones nelielā saimniecība “Grunduļi” ir viena no tikai dažām, kas vēl kopj senākās Latvijas brūnās šķirnes govis.

“Tīrās man ir tikai piecas Latvijas brūnās. Es privatizēju kūti 1993. gadā ar brāķētajām govīm, un izrādījās, ka tās ir tīrās Latvijas brūnās, un tā viņas man arī ir,” stāsta saimniece.

Saimniecībā melnraibās šķirnes govis dodot 40 litrus piena dienā, bet brūnās - 25 litrus, taču par Latvijas brūnās govs pienu ar augstāku tauku saturu uzpircējs maksājot lielāku cenu.

“Maniem vecākiem bija brūna govs, un man patīk brūnās. Ir pa starpu te arī raibās,” saka Andersone.

Jautāta par šķirnes atšķirībām, saimniece saka: “Vispār viņas ir iedomīgas, svešus cilvēkus viņas nemīl un grib tikai mani. Nu, saimniece ir saimniece. Daile, Drīva, Dūda. Pamatā vārdi ar upju nosaukumiem, pa starpu ir arī kādi puķu nosaukumi. Tā man viņas te ir, un man arī piemaksā par viņām ģenētisko resursu saglabāšanas programmā. Tad, kad man viņu bija vairāk un te kūtī nebija vietas, tad es pārdevu tieši brūno govi vienam jaunam bioloģiskajam zemniekam Kurzemē.”

Latvijas brūnās govs ģenētisko resursu glabātāji teju visi norādīja, ka par patlaban izzūdošo vietējo lauksaimniecības šķirni saimniecības mēdz interesēties, turklāt arī ārpus Latvijas.

Taču, vai interese vainagosies arī darbībās, varēs novērot pēc pāris gadiem, iespējams, Latvijas brūnās šķirnes simtgadē - 2022. gadā, kad Vecauces saimniecībā ganāmpulks būs sasniedzis stabilu lopu skaitu, lai ar to varētu vairāk dalīties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti