Latvijas produktīvākajā lašupē Salacā “BIOR” pētnieki lašu populāciju pētī jau ilgtoši.
“Vasarā uzskaitām mazuļus, pavasarī jūras dzīvei gatavos lašus, rudenī – nārsta vietas un nu jau arī uz nārstu migrējošos lielos pieaugušos īpatņus. Bet mēs esam sapratuši, ka mums līdz šim ir pietrūkušas zināšanas par lašu pārvietošanos upē – kā notiek migrācija un nārsta vietu izvēle,” skaidroja pētnieks Bajinskis.
Lai iegūtu zināšanas par lašu populācijas stāvokli un izdzīvotību pēc nārsta, pagājušajā gadā tika uzsākta radiotelemetrijas uzskaite – vienas frekvences ietvaros katram lasim ir unikāls ID numurs, kas reģistrēts sistēmā un ļauj uzzīmēt precīzu zivs migrācijas karti.
Rudenī, ķirurģiski implantējot raidītājus, kopumā iezīmēja 39 lašus – pie pilnas anestēzijas tos ievietoja zivs vēdera dobumā, ārpusē atstājot antenu.
“Ar mobilajiem vai stacionārajiem uztvērējiem ir iespējams izsekot iezīmētiem lašiem – uzzināt, kāds ir to pārvietošanās maršruts upē, kur tie piestāj, kāda ir to uzvedība. Ieslēdzot frekvenci, ir iespējams sākumā noteikt leņķi, kurā meklēt zivi. Tālāk regulējot jutīgumu, mēs varam šo leņķi sašaurināt un līdz dažu metru precizitātei noteikt zivs atrašanās vietu,” norādīja Bajinskis.
Zinātnieki katru nedēļu apseko Salacu 45 kilometru garumā, lai zinātu, kur atrodas teju četrdesmit iezīmētie laši. Bajinskis iegūtos datus par zivju ikdienas gaitām salīdzina ar aplikācijām, kurās mēs par sevi varam ieraudzīt mēneša kopsavilkumu – kur esam bijuši, cik kilometrus gājuši kājām vai braukuši ar auto. Šobrīd pētnieku uzmanība ir pievērsta brīdim, kad laši sāks kustēsies atpakaļ uz jūru baroties.
Viens no galvenajiem uzdevumiem ir saprast, vai daļa lašu tiek pāri Staiceles papīrfabrikas dambja paliekām. Tiesa gan, tur neviens no iezīmētajiem lašiem nav ticis, un tas liek domāt, ka pie zema ūdens līmeņa šis dambis var būt nozīmīgs šķērslis zivju migrācijā. Šādi var arī izsekot, cik kvalitatīvas upē ir nārsta vietas, kā arī to, kā lašu dzīvi ietekmē licencētā makšķerēšana.
“Ja ir saudzīgi praktizēta “ķer un atlaid” makšķerēšana, tad teorētiski tā neietekmē lašu izdzīvotību, taču augšupmigrācija šiem “ķer un atlaid” makšķerēšanā noķertajiem lašiem ir daudz zemāka nekā kontroles grupai, kas, iespējams, ir saistīta ar papildu stresu, kas piedzīvots izvilkšanas cīņas laikā,” skaidroja Bajinskis.
Īsumā lašu dzīves galvenie posmi ir šādi – tie izšķiļas aprīlī, straujtecē, gadu vai divus barojas un pēc vienas vai divām vasarām, kad iegūst sudrabotu krāsu un kad tiem pagarinās spuras, zivis migrē uz jūru. Jūrā jaunie laši aktīvi barojas, strauji pieaug un sasniedz daudz ievērojamākus izmērus nekā upē. Pēc jūrā pavadītiem dažiem gadiem laši atgriežas savā dzimtajā upē uz nārstu. Pēc nārsta laši vai nu uzreiz dodas atpakaļ uz jūru vai arī paliek upē pārziemot. Bajinskis norādīja, ka laši var nārstot tik reizes, cik gadus dzīvo jūrā. Parasti tas ir viens nārsts, taču viņam ir nācies redzēt lašus, kas nārsto trīs reizes.
Šobrīd Salacas upē atrodas 23 iezīmētie laši – pieci lašu tēviņi uzreiz pēc iezīmēšanas pameta upi, lai dotos jūrā un pēc iespējas ātrāk sāktu baroties, taču daļu lašu, iespējams, ir apēduši roņi.
