“Šo ozolu atklāja mans tēvs Kārlis, kad viņš bija pirmās Latvijas laikā ganu zēns. Un, kad mēs atguvām savu dzimtas īpašumu Medņus, nāca skatīties, kā tad iet. Un tas jau bija brangi izaudzis, tiesa gan, ieaudzis krūmos, kas tagad attīrīti. Bet tā mans tēvs atrada savu bērnības ozolu,” pastāstīja Ivars Smits.
Ar šādu stāstu Vidrižu pagasta iedzīvotājs Ivars Šmits šogad piedalījās pirmo reizi Latvijā organizētajā konkursā “Eiropas gada koks Latvijā”. Viņš arī Spēkozolu kustības iniciators.
“Tagad šis koks pēdējos 15 līdz 20 gadus, līdzīgi kā mūsu valsts, atvēries pasaulei, stāsta šo stāstu tālāk,” sacīja Šmits.
Tieši Aģes dižozola stāsts sabiedrības balsojumā no desmit citiem stāstiem guva lielāko atzinību. Tas jau nākamajā gadā Latviju pārstāvēs Eiropas mēroga koku stāstu konkursā.
“Mums Latvijā ir tik daudz skaistu koku ar stāstiem, Latviešu mitoloģija, senlatviešu tematika. Un pie katras saimniecības stādīja kokus. Tāpēc ir jāpiedalās,” sacīja Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa.
Kokkopji lēš, ka varenais ozols šeit zaļojis vairāk nekā 250 gadus. Lai saudzētu un saglabātu dižozolu, ir svarīgi rūpēties par to, attīrot tā apkārtni no krūmiem.
“Mēs nozāģējām lazdu, kura auga iekšā koka vainagā, un tos mazos kokus, kas tur varētu augt ozolam vainagā un it kā varētu traucēt viņa tālākai labai dzīvei,” pastāstīja Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Latvijas konkursa organizatori vērtē, ka Aģes dižozola stāsts Eiropas mērogā būšot labi pamanāms un arī raisīšot pārdomas. Tomēr tas, kā mums veiksies, lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai balsojumā atbalstīsim savējos. Pērn šajā konkursā piedalījās 14 Eiropas valstis, un uzvaru ieguva vismaz tūkstoš gadus sens halmozols Spānijā.
“Noteikti neatpaliekam no tiem stāstiem. Mums jau ir daudz bijuši koku konkursi vietējā mērogā, un mēs zinām arī dižkoku kultūru Latvijā. Tāpēc tie stāsti ir absolūti konkurētspējīgi,” sacīja Liopa.
“Vienmēr mēs arī lauku vidū redzam ozolus, kuri ir nenocirsti, apkārt notiek lauksaimniecība, bet koks stāv. Arī uz pieclatnieka bija ozols. Tā ir mūsu vēsture, mūsu vēstures liecības, tā ka, ja mēs kopjam vēsturi, mēs paliekam spēcīgāki,” sacīja Muižnieks.
