Vides fakti

Preses nama zīriņi

Vides fakti

Stārķi

Zilās vardes burbuļo

Aprīlī seklos ūdeņos var novērot zilo varžu romantiskās kaislības

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ik pavasari, kad ūdenstilpes sāk pamazām piepildīties ar siltumu, skaļajām putnu dziesmām pievienojas ne tik skaļie amfībiju jeb abinieku kori. No ziemas guļas atstingušos abiniekus vada viena vienīga tieksme: pēc iespējas ātrāk nokļūt nārsta vietā. Šai laikā sugas turpināšanas darba sākumu piesaka arī zilās jeb purva vardes – par parastajām vardēm mazākas, smailpurnainākas un zilākas vardes, kuru radītās skaņas līdzinās attālām suņa rejām.

Visagrāk nārstot gan sāk (un beidz) Eiropas aukstumizturīgās parastās vardes – druknas amfībijas. Aprīlī no kādas saules apspīdētas, seklas ūdenstilpes skan šo varžu tēviņu aicinājuma saucieni, kas atgādina padobju dudināšanu vai urkšķēšanu. Mātītes reaģē un nāk cita pēc citas.

Tomēr visiem parasto varžu tēviņiem līgavu vienmēr nepietiek, tāpēc nereti, kad vairums šis sugas kustoņu jau atstāj ūdenstilpi, atsevišķus vīriešu kārtas īpatņus vēl izdodas ieraudzīt sēžam savu radinieku iznērsto ikru kamolu vidū, kur temperatūra ir augstāka nekā citur ūdenī, un cerīgi (drīzāk bezcerīgi) raugāmies uz krastu – vai tomēr neparādīsies kāda aizkavējusies mātīte.

Purva vardes nedzīvo tikai purvos

Mežos, purvos, krūmājos, arī apdzīvotu vietu (tostarp pilsētu) nomalēs aprīlī un maija sākumā var paveikties izdzirdēt no seklām ūdenstilpēm vai dziļāku ūdenstilpju piekrastes bezmaz nepārtraukti skanam it kā rubeņu rubināšanai, it kā vāroša ūdens burbuļošanai katliņā vai varbūt strauja strautiņa burbuļošanai līdzīgas skaņas. Tās rada amfībiju koris.

Pieejot tuvāk, kopējā skaņa šķiet klusāka, bet nu skaidrāk var saklausīt atsevišķu īpatņu izdotus murdošus balsienus, kas līdzinās attālām suņa rejām.

Muzicē zilās vardes! Nē. Pareizi sakot, tās ir nevis zilās vardes, bet zilas vardes. Taču precīzu zoosistemātisku terminoloģiju lietojot, jāsaka: tās ir purva vardes. Tās ir purva vardes, kas mudžēt mudž seklumā.

Lai ko vēsta nosaukums, šīs vardes nedzīvo tikai purvos. Purva vardes Latvijā ir bieži sastopamas dažādos biotopos.

Nārsta dziesmas skandina tikai varžu tēviņi

Tāpat kā pārējo sugu bezastainajiem abiniekiem "kāzu" dziesmas skandina tikai purva varžu tēviņi. Nārsta perioda sākumā tiem ir uzkrītoša – sudraboti gaišzila – virspuse un kakls. Mātītēm šī tonējuma nav vai tikpat kā nav.

Tēviņu zilo krāsojumu mūsu acīs rada saules gaismas ietekme uz varžu zemādas limfātiskajos maisos bagātīgi esošo limfu. Laikam un nārstam ritot, varžu zilums pamazām zaudē spilgtumu, jo, samazinoties kaislību spriedzei, tas pakāpeniski izblāv, līdz pavisam izzūd.

Zilie toņi bez nārsta uzbudinājuma nav iespējami.

Pēc nārsta abinieki mūsu acīs būs kļuvuši ikdienišķi brūni vai pelēki, vai brūnpelēki, vai krēmkrāsas (kā nu kurš), tad arī taps labi saskatāms to virspuses izraibinājums ar tumšiem plankumiem un punktiņiem. Viņi turklāt būs atguvuši zināmu ķermeņa slaidumu.

Tāpat kā parastajām vardēm, arī purva vardēm tēviņi riesta vietās sarodas pirms mātītēm. Viņi gaida dāmas. Spēcīgākie varžu kavalieri pūlas padzīt no labākajām vietām vājākos.

Visi raida pasaulē aicinājuma saucienus. Skaņas radīšanai tiek izmantots elpošanas process. Vardes kurkst izelpas laikā. Skaņas pastiprināšanai katrs "dziedonis" izmanto rezonatoru, kas atrodas pakaklē.

Nārsta laikā ūdenstilpēs valda nemiers

Kad sāncenšu redzes laukā trāpās kaut kas kustīgs vardes lielumā, kas nav cits tēviņš, tuvumā esošie metas tam pretī (faktiski metas tam virsū): sak' – varbūt ieradusies kārtējā mātīte! Ja tā ir mātīte, stiprākais vai veiksmīgākais no pielūdzējiem, cieši jo cieši aptvēris savu guvumu no aizmugures, parasti dodas kopā ar to uz kādu mierīgāku vietiņu vairoties. Īpaši labi, ja šai vietiņā jau ir iznērsti ikri.

Ja azartā tiek sagrābts savas sugas dzimuma pārstāvis, tad viņš dod uzklupējam ziņu par piederību vīriešu kārtai ar īpašiem protesta saucieniem un atgrūšanas kustībām. Tādējādi pārpratums parasti tiek ātri novērsts.

Bet, ja par mērķi top kāds, kurš neprot dot šīs sugas specifisko noraidīšanas signālu, viņš var nokļūt lielā ķezā, pareizāk sakot, lielā varžu tēviņu mučkulī.

Tā notiek, piemēram, ar parasto varžu tēviņu, kuru purva varžu tēviņi cits pēc cita notur par mātīti.

Purva varžu nārsts kādā konkrētā ūdenstilpē ilgst no dažām dienām līdz trim nedēļām, vidēji – nedēļu. Šī perioda garumu ietekmē galvenokārt ūdens temperatūra.

Vardes ikrus iznērš pikās

Nārstojoši bezastainie abinieki ietur striktu diētu – nebarojas. Tēviņam, kuram neizdodas ātri sagaidīt un iegūt mātīti, var nākties krietni pabadoties, gavēt manāmi ilgāk nekā veiksmīgajiem sugas brāļiem.

Katra purva varžu mātīte atkarībā no viņas vecuma iznērš simtiem vai pat tūkstošiem ikru, kas top tēviņa apsēkloti un paliek zem ūdens gļotainā pikā (vai divās pikās). Labvēlīgās vietās tiek iznērsts daudz tādu piku, jo nērsēju pāru ir daudz. Iznērstie ikru kamoli drīz vien uzpeld ūdens virspusē. Maksimālai ikru kamolu atstāšanai vienkopus ir bioloģiska jēga – to koncentrācijas vietās paaugstinās vides temperatūra.

Pēc veiksmīga nārsta mātītes tūdaļ pamet ūdenstilpi (kļūst sauszemes dzīvnieki) un par ikriem nerūpējas. Tēviņi turpina kurkstēdami uzturēties ūdenī, kamēr nomierinās.

No ikriem pēc kāda laika izšķiļas kāpuri jeb kurkuļi, kas vēlāk (ja paveiksies) pamazām pārtaps mazās vardītēs. Bet tas jau ir cits stāsts.

Tagad joprojām ir aprīlis. Aprīļa otrā puse un maija sākumdaļa – laiks, kad vērts ieklausīties: vai kādā slapjā vietā neskan strautiņa burbuļošana, kas tomēr nav strautiņa burbuļošana. Var izdoties papriecēt acis un ausis ar zilo varžu nārsta kaislībām.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

 

 

 

 

Vides fakti

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti