Pēc šīs informācijas saņemšanas VVD pārstāvji apsekoja upi un secināja, ka ūdenī izšķīdušā skābekļa koncentrācija Aiviekstē pie Lubāna slūžām ir 8 miligrami uz litru (mg/l), kas atbilst normai, savukārt pie Kalnupes ietekas Aiviekstē tā samazinās (3,9 mg/l), pie Ičas ietekas tā ir vēl mazāka (1,3 mg/l), taču lejpus Ičas ietekas, pirms Lubānas pilsētas izmērītais skābekļa daudzums jau ir katastrofāli zems – tikai 0,3 mg/l.
Ūdens, kur izšķīdušā skābekļa līmenis ir zemāks par 5 mg/l, ir nelabvēlīga vide zivīm, bet skābekļa koncentrācija, kas mazāka par 2 mg/l, izraisa to nāvi. Asaru dzimtas zivīm tas iespējams jau pie 3 mg/l.
VVD Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite skaidroja: "Neseno intensīvo lietusgāžu rezultātā Vidzemes upēs strauji cēlās ūdens līmenis, kas izraisīja pļavu un palieņu applūšanu. Tādējādi upē no applūdušajām teritorijām nokļuva liels organisko vielu daudzums, kas karstā laikā sāka strauji sadalīties, intensīvi patērējot skābekli. Noteiktā upes posmā skābekļa deficīts izrādījies zivīm letāls. VVD paņemto ūdens paraugu analīzes sniegs vairāk informācijas."
Saskaņā ar plūdu riska informācijas sistēmas datiem ūdens līmenis Vidzemes upēs jau vairākas dienas turpina samazināties.
Paredzams, ka tuvāko dienu laikā situācija normalizēsies.
VVD norādīja, ka dienesta inspektori turpina sekot līdzi situācijai.
Kā liecina zinātniskā institūta "Bior" skaidrojums, zems izšķīdušā skābekļa līmenis vai nu tieši, vai netieši ir visbiežākais zivju nāves izraisītājs – biežāks nekā visas citas problēmas kopā. Tāpat kā cilvēkiem, arī zivīm ir nepieciešams skābeklis, lai elpotu.
Skābeklis nonāk ūdenī ne tikai caur augu fotosintēzi, bet arī gaisam tieši saskaroties ar ūdeni. Tiešā saskare gan ir salīdzinoši nenozīmīga, izņemot vēja un viļņu apstākļos.
