Iestājoties labvēlīgiem un sniegotiem laikapstākļiem, Valsts meža dienests aicina iedzīvotājus ziņot par vilku klātbūtnes pazīmēm, lai tādējādi iegūtu plašāku informāciju par vilku izplatību Latvijā.
"Labvēlīgs apstāklis ir tāds, lai pēdas fiksētu ir, protams, sniegs – labāk divas trīs dienas pēc sniega uzsnigšanas, tad var sākt šīs pēdas meklēt, skatīties. Jo ilgāk sniegs pastāv, jo vairāk, protams, šo pēdu paliek – pazīme, ka dzīvnieks ir bijis, un līdz ar to varbūt arī vieglāk pēdas atpazīt nekā uz smilšaina ceļa vai kaut kur citur. Uz sniega [redzamas] labi," skaidroja Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis.
Ejot mežā, jāpiefiksē visas dzīvnieku pēdas, bet īpaša uzmanība jāpievērš vilku pēdu nospiedumiem.
"Tagad īstais brīdis, kad medniekiem un arī mūsu Valsts meža dienesta amatpersonām ir uzdevums apsekot transektus, maršrutus. Latvija ir sadalīta 743 kvadrātos, mēs apsekojam lielāko daļu, kādus 663 kvadrātus," pauda Lūsis.
Noteikt vilka pēdu nospiedumus ir ļoti grūti, jo tie ļoti līdzīgi suņa pēdām, un ar dažām sugām tie ir pat identiski.
"Piekritīšu, tas ir diezgan grūti, un bieži vien varbūt kāds var sajaukt ar suņa pēdām, ne jau mežā vilki vien staigā, arī cilvēki ar suņiem. Ir tādas tipiskas pazīmes, var paskatīties arī bildītes. Kā es aprakstu – vilku pēda ir tāda daudz iegarenāka, starp diviem pirmajiem pirkstiem, spilveniem tur var izlikt sērkociņu cauri, viņa nesaiet tāda sablīvēta, bet vairāk izstiepta," skaidroja Lūsis.
"Ir suņu šķirnes, kuru pēdas vispār nav iespējams atšķirt no vilku pēdām. Tad ir jāiet kāds gabals, jāseko vismaz puskilometrs, lai saprastu pēc uzvedības, jo suns, protams, uzvedīsies mežā savādāk," skaidroja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.
"Vilkiem ļoti patīk izmantot taisnos ceļus, kādi tagad ir ne mazums mežā sabūvēti, sunim tā gaita varbūt būs tāda draiskāka, vairāk kaut kur noskries malā, atkal atgriezīsies uz ceļa, vilks tā nedara, viņš iet droši savu taisno maršrutu un tad, kad ir iemesls kaut kur nogriezties, tad nogriezīsies un aizies prom no tā ceļa. Un tik drīz atkal atpakaļ neatnāks."
Pēdas gan nav vienīgās, pēc kā noteikt vilka klātbūtnes pazīmes. "Bieži vien varam ieraudzīt kādus ekskrementus, kur ir atstājuši aiz sevis to, ko viņi tur ēduši. Parasti tur vilkam ir spalvas, kaulu fragmenti, sunim nekad tādi nebūs," pauda Lūsis.
Ozoliņš skaidroja, ka "daudz drošāka pazīme par pēdu nospiedumiem būs ekskrements, ko vilks tā droši atstāj vai nu ceļa vidū, vai ceļa malā, un tas parasti ir diezgan liels, tumšas, melnas krāsas, varbūt cietāks, varbūt šķidrāks, parasti saturā redzams, ka tur ir pārnadžu spalvu atliekas."
Pusē no Latvijas teritorijas ir manītas vilku klātbūtnes pazīmes, tā liecina Valsts meža dienesta informācija.
"Stabilākās populācijas ir Ziemeļkurzeme, tad ir Centrālvidzeme, ziemeļaustrumi – Alūksnes puse un arī Sēlija. Kur lielāki meža masīvi, tur arī tā vilku populācija stabilāk uzturas," teica Lūsis.
"Visvilcīgākais" jeb vilku raženākais apvidus patiesi ir Ziemeļkurzeme, un par to liecina arī kāds palīgā sauciens no Dundagas apkārtnes Ķurbes, kas publicēts ''Facebook''.
"Tagad ir zināms, kādēļ mūsu suns dīvaini uzvedās un bēga no mājām. Pie mums, Ķurbē, parādījušies vilki. Īsti, mežonīgi vilki. Mēs jau iepriekš jutām, ka naktīs kāds tramda lopus, biedē suni un pat sekoja man vakara pastaigas laikā. Vienu vilku redzējām pat gaišā dienas laikā uzglūnam gotiņām. Puteņa naktī atkal lopi tikuši vajāti un aizdzīti nezināmā virzienā. Visu apkārtni izmeklējām, nekur nav. Saucu, saucu, bet ganāmpulks tik tālu, ka mani vairs nedzird," stāstīja kurzemniece Vizma Šulca.
Šobrīd govis ir veiksmīgi atrastas, taču vilki nekur pazuduši vis nav. "Kopā no medniekiem esam saņēmuši uz šo medību sezonu jau pāri par 500 ziņojumu, mūsu cilvēkiem jau kādi 600 ziņojumi. No tiem minētajiem kvadrātiem jau ir 455 fiksētas pazīmes, kas, pārrēķinot uz Latvijas teritoriju, ir kādi 65% no Latvijas teritorijas," pauda Lūsis.
Lai vilka pārvietošanās pazīmes pamanītu un nodotu tālāk dienestam, ir jābūt kādām zināšanām par dzīvnieku, kā arī jāreģistrējas lietotnē "Mednis. LV".
"Jābūt tomēr cilvēkam pieredzējušam, un tāda pilsētas, kā mēs sakām, "dīvāna eksperta" datiem pārāk lielas vērtības nebūs. Bet, protams, tā vērtība pieaugs, ja jūs pēdas nofotografēsiet, norādīsiet ar kaut kādu lietotni, kura parāda arī attēla ģeogrāfiskās koordinātas. Sekojot pēdām, ir jāiet pretēji pēdu virzienam. Tas ir ļoti neprofesionāli – iet dzīvniekam pa pēdām. Vienmēr ir jāseko pretēji dzīvnieku iešanas virzienam, un tad jūs nekad nepārsteigsiet dzīvnieku un dzīvnieks nepārsteigs jūs," ieteica Ozoliņš.
Tomēr reizēm vilks jeb viņa pēdu nospiedumi var pārsteigt jūs, ja uz mežu dosieties ar slēpēm! "Tie, kas slēpo vēl joprojām pa tādām pašu veidotām trasēm vai pilnīgi bez trasēm, tad droši vien nāksies tur, kur vilki dzīvo, saskarties ar tādu uzvedību, ka, atgriežoties pēc kādas pusstundas vai ilgāk, jūs redzēsiet, ka vilks būs gājis pa jūsu slēpju sliedēm. To dara arī lūši un lapsas, bet nevajag domāt, ka vilks jūs izseko," pauda Ozoliņš. Tā vilkam un arī pārējiem zvēriem ir vienkāršāk pārvietoties pa sniegu.
