Kas tie ir?
Krauklis – lielākais no visiem. Raksturīgi, ka agrāk nekā citi šīs dzimtas pārstāvji – jau februāra nogalē – tie sāk vairošanās sezonu.
Kovārnis savukārt ir mazākais no mūsu vārnveidīgajiem. Tas parasti dzīvo kolektīvi, ligzdo kolonijās, tāpēc saceļ vērā ņemamu troksni.
Arī miesās krietni par kovārni prāvākais krauķis ir izteikti sociāls dzīvnieks, kurš vienmēr ligzdo kolonijās un tātad – pamatīgi trokšņo. Krauķi labprāt uzturas vienkop ar kovārņiem.
Pat katram pilsētniekam, cerams, labi pazīstamā pelēkā vārna, nav vis pelēka, bet ir melni pelēka. Par "pelēko" droši vien nosaukta tāpēc, lai atdalītu no melnās vārnas.
Žagata starp citiem vārnveidīgajiem izceļas ar savu slaidumu, melnbaltumu, garspalvaino asti un ar ligzdas darināšanas prasmi.
Sīlis ir krāsainākais mūsu vārnveidīgais. Slavens ar savu spēju iemācīties atdarināt skaņas, pirmkārt, citu putnu balsis. Sīlis ir arī čakls krājējs – rudeņos vāc un slēpj ozolzīles, lazdu riekstus, lai veidotu barības rezerves ziemai.
Ar baltiem pleķīšiem izrotātais riekstrozis ir retākais no Latvijā ligzdojošajiem vārnveidīgajiem. Arī šis putns pieder krājējiem – veido barības rezerves, pārsvarā no lazdu riekstiem un skujkoku sēklām. Riekstrozis salīdzinoši agri pavasarī sāk ligzdot.
Bez minētajiem septiņiem nereti pie mums iemaldās melnā vārna, kas te reizēm hibridizējas ar pelēko vārnu. Bet pavisam rets ieklīdenis ir bēdrozis.
Visu sugu vārnu dzimtas putniem abi dzimumi ir ārēji līdzīgi, grūti atšķirami.
Lielākā daļa mūsu vārnveidīgo pieder nometniekiem – tas nozīmē: dzīvnieki, kuri, ja vien nespiež kaut kādi īpaši apstākļi, parasti tālu neceļo – aizvada savu dzīvi relatīvi nelielā platībā.
Rudeņos prom uz siltākām vietām un pavasaros atpakaļ migrē galvenokārt daļa mūsu jauno kovārņu, bezmaz visi krauķi, neliels skaits vārnu. Aizceļo arī zināms daudzums riekstrožu.
Bet piebilde: aukstās sezonas sākumā Latvijai caurceļot un Latvijā ieceļot mēdz vienas otras sugas vārnveidīgie no citurienes.
Dzīvo tur, kur rosība
Vārnveidīgie pieskaitīti visēdājiem, to ēdienkarte ir daudzveidīga. Tiesa, to būtiski ietekmē sezona. Teiksim, aukstajā gada periodā, kad dienas īsas, kniebj sals un ja zemi turklāt klāj dziļš, ēdienu slēpjošs sniegs, tad nav daudz laika un iespēju izvēlei – jāēd tas, ko vieglāk iegūt.
Iespaidu uz ēdienkarti atstāj arī konkrēto putnu dzīves teritorija – kas nu kurā vietā biežāk un vieglāk atrodams.
Daudzi vārnveidīgie izraugās sev apmešanās vietu tur, kur tuvumā rosās cilvēki, – tur burtiski uzrodas ļaužu darbības netīši sarūpēts ēdiens. Lielas cerības liekamas uz atkritumiem. Ja nav atkritumu urnu bez vākiem, var izlīdzēties ar visādām nelegālajām drazas izgāšanas vietām un, protams, ar milzīgajām, oficiālajām izgāztuvēm. Šur tur mēdz izdoties nočiept kaut ko no suņa vai kaķa bļodiņas, no lopu vai mājputnu barotavas, un var paveikties saņemt cilvēku apzināti piedāvātu ēdienu.
Kas uz "ēdamgalda" ziemā?
Īpaši nozīmīgi dažādi cilvēkvidē gūstami labumi putniem ir vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī, kad grūti sagādāt barību dabiskākos apstākļos. Tieši rudeņos krietna vārnveidīgo daļa pārceļas ziemot pavisam tuvu līdzās cilvēkiem.
Aukstajā laikā visai nozīmīgi vārnveidīgo putnu "ēdamgaldi" ir lielu dzīvnieku līķi vai to atliekas. Ja krūmos tiek iemesti tīši nokauta lopa atlikumi vai ievilkta sprāgoņa, ne vienas vien sugas vārnveidīgajiem sākas uzdzīve: spēj tik knābāt!
Patālāk no cilvēkiem ziemojoši vārnveidīgie ar līķiem un to atliekām savu ēdienkarti papildina, pateicoties vilkiem, neveiksmīgiem divkājainajiem medniekiem un sērgām.
Kraukļi lido augstu, redz tālu, tāpēc viņi parasti pirmie pamana līķi. Tie saceļ troksni, saukdami citus pie kopgalda. Kāpēc? Ja atradums nav vēl pienācīgi plosīts, putni cer uz plēsīgo putnu vai zvēru ierašanos, lai to smailie knābji vai asie zobi un spēcīgie žokļi palīdzētu vieglāk knābājamos gabalos saraustīt sasalušu vai ar sīkstu ādu segtu beigto miesu. Papildu lidoņi tiek saukti arī tāpēc, lai veidotos kuplāks pulks – kopā drošāk. Pulkā var izdoties paglābties pat no bīstamākā dabiskā ienaidnieka – vistu vanaga – uzbrukuma.
Ziemas sezonā galvenais uzdevums: izdzīvot. Izdzīvot, lai aukstā perioda beigās varētu atkal atsākt dzīvot – riestot un ligzdot.
Siltajā sezonā barības netrūkst. Netrūkst dažādu bezmugurkaulnieku. Tāpat augu, to augļu un sēklu siltajā laikā ir gana. Gana arī abinieku, rāpuļu, mazo putniņu olu, bērnu un jaunuļu. Vēl jāpieskaita peļveidīgie grauzēji.
Vārnu dzimtā ietilpstošie lidoņi ierindoti saprātīgāko putnu ranga tabulas augšgalā. Tie apveltīti ar labu spēju mācīties gan no pašu pieredzes, gan no citiem.
Šiem putniem raksturīga vairāk vai mazāk izteikta spēja un pat nepieciešamība socializēties – apvienoties organizētās struktūrās. Neligzdošanas periodā tie mēdz koncentrēties visai prāvās grupās vai baros. Vēl jāatzīmē šiem dzīvniekiem piemītošā zinātkāre un arī rotaļīgums.
Īsi sakot: vārnveidīgie ir putni ar augstu intelektu.
Aizraujoši stāsti par dabu un putniem
